8. sērija. Bērni kā traucēklis

Labdien.

Šajā sērijā turpināsim apskatīt Gintas motivāciju nogalināt savus bērnus. Kā iepriekš vēstīts medijos, tad viņa to darījusi tādēļ ka man – viņas jaunajam draugam tie traucējuši. Parunāsim par to, cik ļoti.

Ginta ļoti gribēja iepriecināt savus mazos, tādēļ pārkārtoja istabiņu, kamēr bērni bija pie Gintas mātes laukos. Redzēju, kā viņa centās. Vēl viņa ļoti gribēja mazajiem nopirkt galdiņu ar diviem krēsliņiem. Lai būtu pašiem savs stūrītis. Taču naudas tam viņai nebija. Tādēļ tos nolēmu iegādāties es. Bet tad konstatēju, ka mazam bērnam (Ričukam vēl nebija pat gadiņš), būtu bīstamas šo mēbeļu asās malas un stūri. Tad nu paņēmu slīpmašīnu un to visu noapaļoju. Lūk tieši tik ļoti man traucēja mazie.

Stāstīju par to Čuprikai, skaidroju ka Gintai pat prātā nevarēja ienākt ka man bērni traucētu. Taču Spriedumā salti noskaldīts – bērni traucēja man! Pārējais viss pazudis. Gandrīz viss. Dažas liecības par šo faktu tomēr ir izspraukušās cauri. Visticamākais izmeklētāju neuzmanības rezultātā. Šādi tiesā liecinājusi Gintas mamma:

Zinot, ka /pers. E/ Apsūdzētās bērniem nopircis ēdamgaldu.

Vairāk neko par šo gadījumu Spriedumā neizdosies atrast. Protams, to atzīstot taču izgāžas rūpīgi fabricētā motivācija. Taču šī viena vieta tomēr nodevīgi ir palikusi Spriedumā. Šim stāstam dažādās interpretācijās jābūt arī lietas materiālos fiksētajās liecībās. Taču lai arī Ginta ir gatava man savu lietas kopiju atdot, cietumā tiek darīts viss iespējamais un neiespējamais, lai tas nenotiktu. Kādēļ? Jo, ja man ir izdevies atrast vairāk nekā astoņdesmit kļūdu, apmelojumu un interpretāciju lietas Sprieduma četrdesmit lapās, tad padomājiet ko es atradīšu tajos septiņos sējumos. Vēl vairāk, ļoti iespējams ka es tur spētu atrast arī īsto slepkavu. Un tad būtu jāatzīst, ka cilvēks bez speciālas izglītības, mundiera, dienesta pakāpes, algas, prēmijām, goda rakstiem, ordeņiem un citām sistēmas privilēģijām spēj paveikt to, ko nespēj it kā paši labākie izmeklētāji Latvijā. To nu pieļaut nevar, tādēļ arī pie lietas materiāliem mani pielaist nedrīkst. Par to, ka Ginta pati man viņus labprāt atdotu, bet tiek piespiesta to nedarīt esmu pārliecinājies ne reizi vien. Piemēram, no trim plānotajām tikšanās reizēm esmu cietumā ielaists tikai vienu. Un to pašu tikšanos noīsināja uz stundu. Pirms tam vēl mēģinot man piešūt, ka esmu ieradies uz tikšanos alkohola reibumā. Kad iepūtu trubiņā, tad visi argumenti, ka no manis "nesot" utt. bija kā ar roku aizslaucīti. Bet ļoti iespējams ka "nesa" no kāda telpā esošā cietuma administrācijas darbinieka, jo man alkometrs uzrādīja 0.000 promiles!

Kā esmu iepriekš paziņojis, vēl viena sērija šonedēļ būs – svētdien plkst. 12:00. Tajā apkopošu līdz šim komentāros uzdotos jautājumus par neskaidrībām un sniegšu izsmeļošas atbildes uz tiem. Tas būs tāds kā nedēļas kopsavilkums. Šoreiz par divām nedēļām.

Un jau nākamnedēļ ar jaunu sparu ķersimies klāt Sprieduma analīzei. Centīsimies saprast cikos tieši atbrauca mediķi, vai bērni patiešām neelpoja, tad kad mediķi ieradās. Kādēļ lielākā Spriedumā aprakstītā dramatiskā lietas daļa ir par indēšanas simptomiem, ja jau bērni tikuši nosmacēti? Jautājumu ir ļoti daudz un atbilžu arī. Taču tās nepavisam nepatiks sistēmai.

---

Autors: acgarni.com

---