Transformeri jeb Putas vai krējums? Otrā daļa.
Turpinājums rakstam, kura pirmā daļa lasāma šeit.
Kā putnu pazīst pēc dziesmas, bet koku – pēc augļiem, tā cilvēku – pēc darbiem. Ar pilnu atbildību es varu teikt, ka Latvijas tauta jau ilgus gadus baro liekēžus, šos “parasitos”. Nav šaubu, ka tādi ir bijuši vienmēr, bet mainījušās ir parazīta un viņa saimnieka proporcijas. Nelielā vairumā saimnieks parazīta klātbūtni var pat nejust. Bet, ja parazīti savairojas pārmēru, tie savu saimnieku var pat nobeigt. Bet tā kā parazītiem, visticamāk, nav smadzeņu, viņi nesaprot, ka saimnieka nāve ir arī viņu gals.
Tā tas ir Latvijā. Ja politiķi iznīcinās Latviju, viņi paši kļūs nevajadzīgi. Paliks vien daži zemiski vietvalži, bet pārējiem būs jādodas trimdā. Ņemot vērā Latvijas nozagšanas apjomus, visticamāk, ka viņi jau nodrošinājušies ar pabieziem spilveniem siltzemju villu un ofšoru rēķinu veidolā. Tā - steidzamas katapultēšanās gadījumam. Bet... Vēsture liecina, ka ne vienmēr viss iet tik gludi. Labi, to atstāsim, jo neesam taču pareģi.
Tas, ko varam skaidri redzēt un izjust, ir ka parazītiem nerūp saimnieka labklājība. Viņi vairojas un ir pietuvojušies bīstami tuvu robežai, kad saimnieks vairs nespēs viņus visus izbarot. Saimnieka miesas ir sarukušas par daudziem simtiem tūkstošu agrāko barotāju, bet viss, ko uzblīdušais parazīts dara, ir sūc atlikušos vēl vairāk.
Un te es atkal gribu vērst uzmanību uz to, ka “parazīts” nav abstrakcija vai “sistēma”. Nē, nē, - tie ir cilvēki, kurus dzemdējusi māte, cilvēki, kuriem ir vārds un uzvārds. Un šie konkrētie cilvēki nesodīti un plānveidīgi veic Latvijas dabas resursu izlaupīšanu, materiālo resursu sagrābšanu, piesavināšanos, vienlaicīgi veicinot Latvijas depopulāciju ar genocīda metodēm. Nu sakiet, vai tas nav genocīds, ja cilvēkiem likvidē darba vietu, atstājot bez darba un ienākumiem, bet, vienlaicīgi, uzliekot viņam par pienākumu maksāt par tiesībām dzīvot SAVĀ mājā? Maksu, lai izklausītos cienījamāk, nosaucot par NĪN...
Kā atšķirt parazītu no cilvēka? Ļoti vienkārši – parazīts neko sabiedrībai nedod, bet dzīvo uz tās rēķina. Visbiežāk – uz budžeta rēķina, kas nav nekas cits, kā pilsoņu nauda. Ir cilvēki, kuri savā mūžā nav strādājuši. Tikai parazitējuši. Viņus mēdz saukt arī par “budžetniekiem”. Parazitējot daudzi no viņiem ir sekmīgi evolucionējuši un attīstījuši ievērojamas parazitēšanas iemaņas. Es personīgi pazīstu cilvēkus, kuri, praktiski, nav atraujami no valsts budžeta. Ja viņi zaudē vienu “darbu”, nepaiet ilgs laiks, kad viņi jau ir citā “siltā” vietiņā. Lai lasītājs mani nepārprot – es nebūt neesmu pret ierēdņiem vai viņu darbu. Vienkārši dzīve rāda, ka daudzi no viņiem ir pilnīgi lieki. Viņi ir tik tālu “progresējuši”, ka pat rada jeb izdomā viens otram jaunas “darba vietas” un amatus. Tā ir tiešām pretīga cilvēku “šlaka”, jo pārtiek no citu darba augļiem un/vai īpašumiem.
Dažreiz es iedomājos, cik (teorētiski) barters būtu laba sistēma; tā ātri noliktu visus pie vietas. Cilvēks varētu sev kaut ko dabūt tikai tad, ja viņam būtu ko dot pretī. Tas varētu būt pakalpojums, tā varētu būt prece. Šādā sistēmā parazītiem ātri pienāktu beigas, jo viņiem nav ko piedāvāt citiem. Viņi neko nemāk. Viņiem nav ko dot. Viņi būtu lieki. Parazitēt un plaukt viņi var tikai pateicoties velnišķīgi izveidotai sistēmai, kurā viņi var algot bezprincipiālus cilvēkus, kuri viņus aizsargā no saimnieka. Pie tam – par saimnieka naudu... Skaisti!
Mazliet papētot cilvēka organisma parazītu dabu, atklājas pārsteidzošas līdzības ar mūsu tautu apsēdušo parazītu uzvedību. Jau sen es ievēroju to, ka, tiklīdz cilvēks iekārtojas ērtāk savā dzīvē, parazīti nekavējoties reaģē, pastiprinot savu klātbūtni.
Parazīti pārtiek no paša labākā, ko ēd viņa saimnieks, atstājot tikai ēdiena paliekas. Tieši tāpēc cilvēkiem, kuri ievēro veselīgu dzīves veidu un lieto vitamīnus, ļoti bieži netiek novērots veselības uzlabojums.
Pievērsāt uzmanību? - “Parazīti pārtiek no paša labākā, ko ēd viņu saimnieks, atstājot tikai ēdiena paliekas...” Tu strādā vienā darbā, tad divos un vēl pieķer brīvdienas, bet... tāpat dzīvo no algas līdz algai. Jo, kamēr tu cēli savu ienākumu līmeni, parazīts cēla savējos “ienākumus” nodokļu, sodu, inflācijas, NĪN un citos veidos. Tu atdod darbam visu jaunību un mūžu, bet tad, kad vairs nevari tik brangi nodrošināt parazītu, tu viņam vairs neesi vajadzīgs. Viņš meklē jaunu upuri un nu piesūcas taviem bērniem. Un atņems tev pat mājokli, ja viņam nemaksāsi. Nesen man VIDs iztīrīja kontu. Šis gadījums aprakstīts rakstā “Kad valsts kļūst par bendi”. Nozaga 9354 eiro. Bez brīdinājuma. Lai aptīrīšana izklausītos cienījamāk, to nosaukuši par “inkasso”. Nu lūk, tā es paliku bez naudas, ar visai ierobežotām iespējām apmaksāt rēķinus, pirkt degvielu utt., nerunājot nemaz par pusdienām restorānā. Naudu savāca parazīti, bet, kā jūs domājat, vai kāds no parazītiem, solidarizējoties ar savu saimnieku un barotāju, mainīja savus ēšanas ieradumus? Vai kāds sāka ņemt no mājām sviestmaižu kastīti, lai nav jāpusdieno restorānā? Protams, ka nē. Kāds ievērojams Latvijas parazīts par manu naudu devās pavadīt atvaļinājumu Kubā. Arī par tavējo, draugs. Bet, es pats varētu aizlidot uz Kubu – man patīk ceļot. Tagad – nekā; parazītam ceļot patīk vēl vairāk. Bet starp mums ir milzīga atšķirība – lai iegūtu naudu dzīvei, es pārdevu mantotu mežu, bet parazīts nepārdeva neko. Arī nenopelnīja. Vienkārši atņēma. Atņēma un aizbrauca uz Kubu, tēlaini un arī burtiski runājot. Lūk, kur parazīts uzzied visā krāšņumā, kā iepriekšminētais citāts precīzi norāda: ”Parazīti pārtiek no paša labākā, ko ēd viņu saimnieks...”
