Kas ir dzimtene un kas Tēvzeme, jeb Ubi bene, ibi patria
Facebook sociālā tīklā uzdūrāmies jau divus gadus vecam video, kurš it kā runā par visiem mums aktuālām lietām. Proti - lamā valdību. Divu gadu laikā vairāk nekā četrdesmit tūkstoši skatījumu. Runātājs ir visai labi pazīstama un odioza personība, bet ne par to ir šis raksts. Video materiālā ievērojām kādu mūsuprāt kļūdu, kura diemžēl ir raksturīga lielākajai daļai Latvijas krievvalodīgās kopienas, kura vērsusi savus skatienus Krievijas virzienā. Pilns video pieejams šeit, taču mēs pievērsīsim uzmanību tikai vienai konkrētai frāzei. Un šī frāze, mūsuprāt, ir burtiski ģenētiski iekodēta šo cilvēku smadzenēs. Lai gan maz ticams, ka tā nākusi jau no sengrieķu dramaturga Aristofāna komēdijas ''Plutus'' ("Bagātība"), kurā pirmo reizi parādās frāze ar līdzīgu vēstījumu: ''Dzimtene ir tur, kur cilvēkam ir labi.'' Jeb jau plašākai sabiedrībai zināmais latīņu teiciens: ''Ubi bene, ibi patria.''
Taču šī frāze acīmredzot ir bijusi ļoti labi zināma komunisma ideologiem, kuri tad to septiņdesmit piecu gadu laikā iekalusi šo krievvalodīgo cilvēku apziņās kā aksiomu. Noskatamies video un cenšamies izprast, kas tad tajā nav tā kā vajadzētu būt.
Vai patiešām ir iespējams aizbraukt kaut kur citur un atrast citu dzimteni? Mūsuprāt, dzimtene ir tā valsts vai teritorija, kurā cilvēks ir piedzimis. Līdz ar to atrast citu dzimteni nav iespējams.
Tēvzeme savukārt ir valsts vai teritorija, kurā atrodas cilvēka etniskās saknes. Tātad absolūti nepieļaujami ir runāt par to, ka var aizbraukt uz CITU dzimteni. Taču šie cilvēki pat vairs to neapzinās. Un tā ir dziļā kodēšana kura ir veikta daudzus gadu desmitus un nu nes savus augļus. Krievvalodīgajam, kurš ir dzimis un dzīvo Latvijā etniskā tēvzeme ir Krievija, bet dzimtene ir Latvija. Un kad, vienalga kādu apsvērumu dēļ, viņš izlemj migrēt tālāk, piemēram uz Vāciju, abi iepriekšminētie jēdzieni nemainīsies nekad. Bet šīs mūsuprāt nepareizās ģenētiski iekodētās pārliecības dēļ šie ļaudis uzskata ka tas tā nav. Domājam, ka šīs fundamentālās kļūdas rezultātā arī viņiem rodās pārliecība, ka etniski svešā zemē, kura ir tikai viņu dzimtene (un arī ne visos gadījumos) viņiem ir tiesības pieprasīt šeit kaut kādas īpašas privilēģijas, kuras viņi nekad neiegūs nevienā citā pasaules valstī. Kaut arī tur būtu piedzimuši. Tas nebūt nenozīmē, ka viņiem dzimtenē pienākas skolas, kurās māca viņu etniskās tēvzemes valodā vai citas privilēģijas, kuras savā valstī tiesīgi baudīt tikai tie, kuri šo valsti ar pilnām tiesībām sauc par savu etnisko tēvzemi.
Mūsu senčiem visas šīs patiesības bija ļoti labi zināmas. Diez vai atradīsiet daudz tautas dziesmu, kurās būs runa par dzimtenes aizstāvēšanu. Taču atradīsiet neskaitāmas, kurās būs runa par savas Tēvzemes mīlestību, aizstāvēšanu un tamlīdzīgi. Mums, kā mazai nācijai, šķiet šī atšķirība ir skaidri saprotama. Jautājums ir kā to aiznest līdz tiem, kuri dzīvo pēc principa: ''Ubi bene, ibi patria.''
