Atdosim Latvijai tās dvēseli
Bija saulaina 25. septembra pēcpusdiena. Rīgā, Skonto hallē notika pēdējā no trīs dienu sesijām ar viņa svētību Dalailamu. Jau ilgu laiku biju gribējis apmeklēt kādu no Dalailamas lekcijām. Varbūt ne tik daudz tādēļ, ka budisms būtu manas dzīves jēga. Tā nebūt nav. Esmu drīzāk pagāns, kurš daudz vairāk tic Pērkonam, Laimai un citām mūsu senču Dievībām. Esmu taču dzimis un audzis šeit. Dievzemītē. Dievzemītē, kuras neveiksmes un nelaimes pēdējā laikā pieņēmušas jau gandrīz stihiskus apmērus. Dievzemītē, no kuras neatskatoties mūk liela daļa tās dēlu un meitu. Šīs mūsu tautas un zemes likstas taču nevar atstāt vienaldzīgu nevienu, kam kaut nedaudz svēta šī Dievzemīte.
Šādas un līdzīgas pārdomas mani pavadīja dodoties uz šo pasākumu. Jau iepriekš esmu rakstījis par to, kādēļ, manuprāt šīs neveiksmes mūs vajā. Nepareizas programmas, uzskati un visbeidzot, domāšana. Taču šajā lekcijā atrodoties un klausoties viņa svētības teiktajā atskārtu, šķiet, ko tādu, kas līdz šim ir bijis visu mūsu acu priekšā, taču mēs to tomēr neesam spējuši pamanīt. Es pat negāju drūzmēties garajā rindā, lai šo jautājumu uzdotu pašam Dalailamam. Atbilde tāpat bija acīmredzama.
Esmu daudz domājis, kā tieši mums pietrūkst. Cilvēki Latvijā it kā ir gudri, ir pietiekami daudz domātāju, ir ģēniji, ir viss. Bet tomēr tā arī neesam spējuši uzbūvēt to Latviju, par kuru varētu ar lepnumu teikt: ''Šī ir mana Latvija, mana dzimtene.'' Reizi gadā uz nedēļu starp Lāčplēša dienu un Valsts dzimšanas dienu mēs tiešām lepojamies ar savu Latviju. Taču vai tā ir liekulība, vai arī lepojamies ar pavisam citu Latviju - to, kas mīt mūsu katra sirdī, kas iekodēta arī mūsu ģenētiskajā kodā. Uz to katrs lai atbild sev pats.
Viņa svētība runāja par aksiomu, ka reliģiju ir daudz, bet Dievs ir tikai viens. Tā pat kā taisnību ir daudz, bet patiesība ir tikai viena. Un tad man beidzot ienāca prātā šī doma. Kas tad īsti ir reliģija? Un vai maz eksistē tāda globālā, universālā reliģija? Domāju, ka tādas nav. Ir vairāk un mazāk kareivīgas reliģijas, kuras pateicoties savai agresijai ir spējušas izplatīties atsevišķos pasaules nostūros. Bet universālās nav. Kādēļ tā? Manuprāt, tas lielā mērā saistāms ar vispārējās globalizācijas teorijas utopiju. Mēs - latvieši ne velti esam dzimuši tieši šajā zemes pleķīti, ko nu jau nepilnus simts gadus it kā saucam par Latviju. Taču arī tā tomēr savā ziņā ir liekuļošana. Būsim objektīvi, visas šīs simtgades laikā īsti brīvi mēs esam bijuši knapi trešdaļu no tās. Visu pārējo laiku esam bijuši okupēti un, manuprāt, tādi esam joprojām. Ne tik daudz fiziskajā - varas līmenī, bet gan gaŗīgajā. Atcerējos kādu joku, kurš ļoti precīzi raksturo mūsdienu Latviju. Latvija ir visneatkarīgākā valsts pasaulē, jo no mums pašiem absolūti nekas nav atkarīgs! Latvietis spēj izdzīvot jebkur uz pasaules, gluži tāpat kā jebkurš cits. Bet tieši šeit mēs to pieprotam vislabāk un pēdējo gadsimtu laikā to esam pierādījuši ar uzviju. Latvietis spēj izdzīvot gan Sibīrijā, gan kaut vai Āfrikā. Taču savu rupjmaizi viņš atcerēsies visu mūžu. Jā, Āfrikā tā var būt nav vitāli nepieciešama izdzīvošanai, bet šeit - Latvijā gan ir.
Un šeit arī ir tā atbilde uz jautājumu, kuru esmu uzdevis sev gadiem ilgi. Ja pieņem, ka Latvija - mūsu zeme ir tautas fiziskais ķermenis, tad tas ir attiecīgi jābaro. Mēs kopjam savu zemi, padarām to skaistāku, auglīgāku rūpējamies par to. Mēs barojam savu fizisko ķermeni tieši tik daudz, cik nu to spējam katrs. Taču jau sen zināms, ka jebkuram fiziskajam ķermenim ir arī dvēsele. Zinātniekiem pat ir izdevies nosvērt cilvēka dvēseli. Tātad, arī mūsu Latvijai ir sava dvēsele. Garīgā komponente, kuru varbūt mēs nespējam sataustīt, ieraudzīt, bet tā neapšaubāmi ir. Nav jābūt nekādam pārcilvēkam, lai saprastu, ka šo dvēseli veido reliģija. Ne velti visas reliģijas sevi pozicionē kā gaŗīgās gaismas nesējas. Mums bija sava reliģija. Latvijai bija sava dvēsele. Ir joprojām, tikai to mēs esam atstājuši kaut kur pie ''circenīša aizkrāsnē''.
Un tam ir arī pierādījumi. Kopš mūsu senči ar viltu un varu tika faktiski piespiesti atteikties no savas reliģijas - dvēseles, šī valsts ir nīkuļojusi. Ar īsiem uzplaiksnījumiem, taču brīvi neesam bijuši nekad pēdējo astoņu simtu gadu laikā. Tas visu laiku ir stāvējis mums acu priekšā, taču mēs spītīgi atsakāmies ieraudzīt to, ka mums, šai zemei - Latvijai tomēr ir pašai sava dvēsele. Gudrākie no mums ir centušies to saglabāt, vismaz tādā kā aizmigušā stāvoklī. Kr. Barons ir apkopojis, manuprāt, mūsu tautas lielo Bībeli, Latvju Dainas. Tās tikušas pētītas, tikušas izdotas pat okupācijas gados. Taču paši okupanti nav spējuši saprast. Dainās ir iekodēta tā dzīves ziņa, tās gudrības, kuras bija zināmas mūsu senčiem vēl kopš laikiem, kad viņi nebija pazaudējuši savas tautas dvēseli. Varētu tikai turpināt uzskaitījumu ar tiem ģēnijiem, kuriem izdevies šo mūsu tautas dvēseli nosargāt, pie tam tā, lai neradītu nekādas aizdomas nedz fiziskajos, nedz garīgajos okupantos, kuru šo astoņu gadu simtu laikā bijis ne mazums. Tieši šajā - mūsu senču mantojumā ir iekodēts šīs tautas un zemes ģenētiskais kods - dvēsele.
Kāds cilvēks, kad grasījos rakstīt šo rakstu man teica: ''Tevi nosauks par Dievturi un viss.'' Es neesmu Dievturis, bet es lepojos ar to, ka esmu un palikšu latvietis. Tas latvietis, kurš godā savu senču paražas, kurš uzskata, ka tikai atgriežoties pie savas valsts un tautas pamatvērtībām - dvēseles, mēs spēsim izveidot to valsti, kuru paši gribētu redzēt šeit. Lai nebūtu, kā suņiem asti kājstarpē ievilkušiem jāmūk pašiem no savas dzimtenes. Daudz ir dzirdēts, ka tauta izmirst. Šī tauta neizmirs, taču turot savu dvēseli veģetatīvā stāvoklī, var aizmigt arī tās fiziskais ķermenis, ja tas jau faktiski nav noticis. Vai uz mūžīgiem laikiem? Tas atkarīgs no mums pašiem un tikai no mums.
P.S. Lai neizraisītu satraukumu un dusmas kristiešos un citās konfesijās. Es nebūt neaicinu labākajās pagānu tradīcijās ar lāpām rokās iet un svilināt baznīcas. Tieši pagāni (kā Jūs viņus dēvējat) ir tie, kuru svētvietas dedzināja un nīdēja. Kas bijis - bijis. Vēsturi tāpat vairs atpakaļ nepagriezt. Es tikai aicinu ar cieņu izturēties pret tiem cilvēkiem, kuriem ir svēta mūsu tautas vēsture, vērtības un jā, manuprāt arī tautas dvēsele.
Autors: acgarni.com/Māris Bērziņš
