Balsošanas nacionālās īpatnības Latvijā
- Māris Siliņš/acgarni.com
- Dec 4, 2017
- 5 min read
Latvija, kā zināms ir demokrātiska valsts. Un viens no demokrātijas pamatprincipiem ir tautas vairākuma gribas īstenošana dzīvē. Lai uzzinātu šo ‘’tautas vairākuma gribu’’, tiek veidotas balsošanas. Atsevišķos momentos, kad visas tautas balsošana ir apgrūtināta vai sarežģīta, par jautājumiem balso tautas iepriekš deleģēti, balsojuma veidā pēc vairākuma principa ievēlēti tautas pārstāvji, jeb deputāti. Tāda nu ir demokrātija. Bet šoreiz jautājums ir cits – vai Latvijā saprot kas ir balsošana, tās jēgu, un vai Latvijā māk balsot?
Spriežot pēc dažādiem notikumiem – LATVIJĀ NAV SAPRAŠANAS PAR TO, KAS IR BALSOŠANA.
Apskatīsim mazliet balsošanas jēgu. Balsošanu parasti rīko, lai vairākums izlemtu kādu jautājumu, un pati balsošanas būtība ir tā, lai šī jautājuma lēmums būtu maksimāli objektīvs. Tieši – OBJEKTĪVS, nevis emocionāls vai seksuāls, vai spontāns…. Latvijā no visā šī nav pilnīgi nekā. Objektivitātes pilnīgi nekādas. Lai to pierādītu, atcerēsimies dažus visiem zināmus piemērus, jo lai izskatītu visus, nepietiktu ne papīra, ne laika…
1991.gadā Latvija atguva neatkarību. 1992.gadā bija jāatjauno Satversme un Latvijas vēsturiskā parlamentārā iekārta, kas nozīmēja Saeimas vēlēšanas. Latvija ar prieku bija ‘’atbrīvojusies’’ no komunistiem, kas uzspieda savu diktatūru, un nu tai bija iespēja veidot savu, neatkarīgu un uz izaugsmi tendētu valsti. Tika izsludinātas 5. Saeimas vēlēšanas. Un par ko ‘’skrien balsot’’ latvijas iedzīvotāji? Par Anatoliju Gorbunovu! Kas ir A.Gorbunovs? Pameklēsim atbildi Wikipēdijā – ‘’Dzimis 1942. gada 10. februārī Pildas pagastā zemnieka Valeriāna Gorbunova ģimenē. No 1959. gada strādāja Nīkrāces padomju saimniecībā, vēlāk studēja Rīgas Politehniskajā institūtā, kur bija komjaunatnes sekretārs. Pēc RPI beigšanas 1970. gadā bija Rīgas pilsētas Kirova rajona komjaunatnes komitejas pirmais sekretārs, no 1974. gada Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Kirova rajona nodaļas vadītājs, vēlāk pirmais sekretārs.’’ Citiem vārdiem – KOMUNISTS. Tātad, Latvijas tauta balso par to, no kā gadu atpakaļ ar barikādēm un bojāgājušajiem bija centušies tikt vaļā. Un nu lūk jautājums – kādēļ tik absurda izvēle? Atbilde bija šokējoša – tādēļ, ka (!!!) ‘’nu viņš tik smuks taču…..!!!’’ Tas nekas, ka viņa bijušie priekšnieki nogalināja, deportēja un izsūtīja vairāk kā četrdesmit tūkstošu labāko latviešu tautas cilvēku. Galvenais, ka piemīlīgs un smuks!!!. Totāls idiotisms un stulbums. Bet, tā ir viena no Latvijas iedzīvotāju balsošanas īpatnībām.
Šajā apskatā es nerunāsim par balsojumiem Saeimā, kur ‘’tautas gribu piepilda’’ simts tautas deleģētu personu, kas saucas – deputāti. Saeimā viss ir vienkāršāk. Tiklīdz persona kļūst par deputātu, tā uzreiz aizmirst par tiem tūkstošiem, kas par to ir balsojuši, un atcerās par tiem tikai pusgadu pirms nākamajām vēlēšanām. Saeimas deputātu balsošana ir balstīta uz politisko prostitūciju. Lai kāds no deputātiem, vai deputātu grupām veiksmīgi realizētu sev, vai saviem ‘’atbalstītājiem’’ (kam nav nekāda sakara ar šo personu vēlētājiem) nepieciešamo likumprojektu, šie deputāti ‘’tirgojas’’ ar citiem deputātiem, lai panāktu ‘’balsu vairākumu’’. Jāsaka gan, ka Latvija ir gājusi soli uz priekšu (vai pareizāk sakot soli atpakaļ), un izveidojusi koalīcijas padomi, kas katra sasaukuma sākumā slēdz savstarpēju vienošanos, ka koalīcija bez ierunām atbalstīs visus tās ‘’biedru’’ virzītos projektus, un pēc noklusējuma būs pret opozīcijas piedāvājumiem. Jāpiebilst, ka šāda koalīcijas padome ir antikonstitucionāla un noziedzīga, bet Latvijas demokrātijā pilnīgi iederīga.
Ejam tālāk – Latvijā ir bijuši daudzi TV šovi – konkursi, kuros uzvarētāju nosaka TV skatītāji, un gandrīz katrs šāds konkurss beidzas ar absolūti stulbu kazusu – uzvarētājs ir viduvējība. Un ja vēlāk, šī viduvējība ir ko sasniegusi, tad savās intervijās tā stāsta par smagu darbu, nenovērtētām iespējām, bet ļoti reti, kad saka – uzvara konkursā deva man visu…. Jo šāda ‘’uzvara’’ neko dot nevar. Vienkārši debila balsojuma dēļ ‘’izvēlēts’’ uzvarētājs, kas pēc būtības ir slikta viduvējība, nav spējīgs kļūt par populāru, ja vien pēc tam pats nesaprot, ka lai kaut mazliet atspēkotu savu ‘’uzvaru’’, nāksies smagi, brīžiem sastopoties ar visabsurdākajiem šķēršļiem, cīnīties par vietu zem saules, un tieši tādēļ ‘’uzvara’’ konkursā kļūst par otršķirīgu, kas nereti tiek uzskatīta par dzīves grāvēju.
Vakar beidzās Latvijas X Faktors pirmā sezona. Uzvarētājs, kas starp citu bija zināms jau četras nedēļas atpakaļ, veiksmīgi uzvarēja…. ‘’Uzvarēja’’, jo šāds scenārijs bija paredzēts pašā sākumā, par kuru vairākkārtīgi, nejauši bija izteikušies paši žūrijas locekļi. Starp citu par žūriju – no trīs cilvēkiem, divi profesionāli mūziķi, kas atlasē izsijā dažu tiešām labu balsi, atstājot viduvējību. Bet visļaunāk skan viņu absolūti neadekvātie komentāri un ‘’laba vēlējumi’’ visiem palikušajiem konkursantiem, neatskaņojot praktiski nevienu kritisku piezīmi, un rodas sajūta, ka visi konkursanti ir profesionāļi, dīvaini tikai, priekš tā vēl jārīko konkurss ar kaut kādu balsošanu… Bet!!! Savādi ir arī tas, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju, ‘’izņemot’’ žūriju, jau pirms trīs nedēļām zināja finālistus un uzvarētāju…. Vai arī šajā X Faktorā, tika meklēts labākais žūrijas loceklis, nevis topošais dziedātājs? Tad ir skaidras norises. Vakar fināls. Skatamies, jūtam līdzi…. Visi sociālie tīkli apspriež finālu online. Visi redz uzvarētāja kārtējo slikto, vājo sniegumu, un Līgas Rīderes brīnišķīgos nummurus. Twiter provizoriskajā balsojumā pēc konkursantu otrās uzstāšanās Līga ir stipri priekšā Artūram. Un kas notiek? Notiek neizprotamais. Pēkšņi, visa Latvijas X Faktora vēsturē pirmo reizi, tiek parādīts balsojuma rezultāts, kur gandrīz ar tūkstots punktiem priekšā ir Rīdere. Nekad iepriekš tas nav ticis darīts. Kārtējās uzstāšanās dalībniekus sauc jauktā kārtībā, un balsojumu rezultātus nevar redzēt pat nākamajā dienā. Bet te – lūk mīļie – Artūrs atpaliek par gandrīz tūkstoti!!! Viss sāk izvērsties ne pēc scenārija, tādēļ cienījamie balsotāji saņematies!!!. Lūk ko var nozīmēt šis vēstījums, jo pēc Artūra uzvaras, par balsojuma rezultātu parādīšanu atkal visi aizmirst. Izrāde ir noritējusi pēc scenārija. Arī žūrija ir līksma, jo pēc pēdējā Artūra uznāciena Sējāns jau paziņo, ka Artūrs ir uzvarējis, un tikai Busulis cenšās nogludināt šo Sējāna izgāšanos ar izteiksmīgu skatienu un uzsvērtām frāzēm, jo vēl taču jāuzstājas Līgai. Un tad jau pēc Līgas uzstāšanās arī Busulis atklāti pasaka, ka Līgai uzvara nespīd, bet viņa ir izdarījusi visu… Var jau būt, ka viņiem likās, ka tas viss ir ļoti dabīgi, tikai slikta aktierprasme līda ārā kā īlēns no maisa. Visu finālu abi ‘’profesionālie’’ mūziķi, un viena producente slavēja Artūra izaugsmi. Un līdz ar to man jāsāk domāt, ka mana mūzikas skolotāja bija diletante, jo es neredzēju izaugmsi kopš viņa pirmās uzstāšanās, ko nevarētu teikt par Līgu. Bet šoreiz stāsts nav par to. Stāsts ir par balsošanu. Un ja pieņem, ka tā bijusi ļoti godīga, tad rodas jautājums – kādēļ, kārtējo reizi Latvija izvēlējās viduvējību? Varbūt tādēļ, ka kā man teica trīs nedēļas atpakaļ – Artūrs taču ir tik foršs, paskaties, cik viņš superīgs, utt. Tātad balsojums ir nevis objektīvs, bet gan atkal emocionāls un seksuāls. Un līdz ar to apsveicu Latviju, kas kārtējo reizi ir balsojusi par neko.
Pēc nepilna gada mums būs atkal kārtējās Saeimas vēlēšanas. Lielākā latvijas iedzīvotāju daļa saprot, ka valsts atrodas kraha priekšā. Tātad Saeimas vēlēšanas, un balsošana par nākamajiem ‘’tautas pārstāvjiem’’ Latvijai var būt liktenīga. Loģiskais saprāts liek rūpīgi pārskatīt savas domas, un izvērtēt par ko balsot vēlēšanās, lai apturētu krahu, un pagrieztu Latviju pretī izaugsmei. Bet redzot, kā Latvija balso, rodas iespaids, ka šīs valsts iedzīvotāji ir totāli mazohisti, kuru vienīgais mērķis ir panākt to, lai jebkurš balsojums beigtos ar mazohistiem vēlamu rezultātu – jāievēl sadisti! Kaut vai tādēļ vien zūd cerības, ka kādreiz izdosies šo valsti atjaunot. Rezultāts ir banāls – divdesmit septiņus gadus pēc neatkarības ‘’atgūšanas’’ mēs ar vien dziļāk turpinām dzīvot kā novēlējis lielais Ļeņins, mēs darām visu, lai mūsu kultūra izmirtu, jo apzināti iznīcinām talantus, un ar prieku stutējam viduvējības, mēs esam priecīgi par vergošanu, bet nekad necentīsimies kļūt par noteicējiem.
Tādas lūk kārtējās pārdomas. Pārdomas no kurām metas kauns un slikta dūša. Pārdomas, par kurām priecājas mūsu valdošā elite, jo ja ir šādas pārdomas, tātad viņi sasniedz savus mērķus.
