Stambulas konvencija - mūsdienu Trojas zirgs
Pēdējā laikā jau kārtējo reizi aktualizējas jautājums par Stambulas konvenciju un tās ratifikācijas jautājumiem. Ar saviem argumentiem uzstājas teju katrs, kuram nav slinkums. Un slinkums nav šīs konvencijas aizstāvjiem. Par viņu enerģiju, finanšu resursu varenību un nu jau arī administratīvā resursa augošo ietekmi šaubās tikai retais. Ilgu laiku skapī pavadījušais kungs nerimtīgi mēģina mums ieskaidrot, ka mēs šeit visi esam ''tumsoņas'', bet viņš un viņam līdzīgie - gaismas nesēji. Interesanti, ka gaismu mums nes cilvēks, kurš lielu daļu sava apzinīgā mūža pavadījis skapī. Vai tikai šeit nav velkamas paralēles ar latviešu tautas teicienu par ''mucā augušo un pa spundi baroto''? Bet ko gan lai dara, ja nu aborigēni vēlas palikt pie saviem gadu tūkstošos izkoptajiem un stabilajiem uzskatiem? Vai apšausim kā indiāņus, vai arī iespundēsim rezervātos? Kā ir ko, gaismneši? Kā rīkosieties Jūs?
Nu jau tiek draudēts ar to, ka mēs pievilsim ES partnerus. Nu un kas? Vai tiešām valstij nav nekādu tiesību palikt pie sava viedokļa? Būs vien jārēķinās ar to, ka šeit cilvēki negrib pieņemt to, kas acīmredzami ir pretēji dabas un arī Dieva likumiem. Domāju, ka mūsu sabiedrība diez vai gribētu pieļaut ko līdzīgu nesen britu karalistē notikušajam incidentam, kad skolotājs meiteni uzdrošinājās nosaukt par meiteni. Un tā tik smagi apvainojās, ka kopā ar māti panāca skolotāja atstādināšanu. Vai mēs to vēlamies arī pie sevis, Latvijā?
acgarni.com nolēma papētīt pašu Stambulas konvneciju, gan arī pretrunīgi vērtēto šīs konvencijas Juridisko analīzi. Ar minētajiem dokumentiem katrs pats var iepazīties uzklikšķinot uz saitēm, taču mēs gribētu šajā rakstā minēt tos astoņus punktus, kuri iesaka Latvijai neratificēt šo konvenciju. Uzskatām, ka visi šie punkti ir aktuāli un nav vērtējami kā kaut kādas interpretācijas, vai izpušķojumi, bet par to ļausim spriest katram pašam. Mūsu pienākums ir tikai uz tiem norādīt.
1. Stambulas konvencija ir pirmais starptautiskais līgums, kurā ietverta “gender” definīcija sociālās teorijas izpratnē.
2. Konvencija uzliek valstīm pienākumu atteikties no diskriminācijas ne tikai uz dzimuma pamata, bet arī uz “gender” jeb sociālā dzimuma (dzimtes) pamata. Lai šo nediskriminācijas principu ievērotu, Latvijai agri vai vēlu būs nepieciešams sākt interpretēt jau minēto Satversmes 110.pantu, kā arī CL 35.panta otro daļu “gender” sociālās teorijas gaismā. Tas nozīmē viendzimuma laulību atļaušanu, pat nemainot Satversmes 110.panta 1.teikuma redakciju.
3. Vardarbība pret sievietēm Konvencijā tiek klasificēta kā cilvēktiesību pārkāpums. Taču klasiskajā izpratnē cilvēktiesības kā subjektīvas tiesības ir tiesisks instruments, ar kura palīdzību indivīds var realizēt savas intereses pret valsti. Cilvēktiesības darbojas tiesiskajās attiecībās “cilvēks-valsts”. Savukārt prasība pret valsti, lai tā vēršas pret trešajām personām, ir pieļaujama tikai īpašos izņēmuma gadījumos, kad privāttiesiskais mehānisms ir acīmredzami nepietiekams. No pašas Konvencijas izriet, ka vardarbība pret sievieti ir vai nu civiltiesisks (29.-32.p.), vai krimināltiesisks pārkāpums (33.-58.p.) un nevis cilvēktiesību pārkāpums. Par cilvēktiesību pārkāpumu no valsts puses var runāt tikai tad, ja valsts atteiktos aizsargāt vienu indivīdu pret citu tādu indivīdu, kurš draud ar aizskārumu cilvēka dzīvībai un veselībai.
4. Stambulas konvencija klaji ignorē gan Satversmes 112.pantā, gan starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos garantētās vecāku tiesības bērnu izglītībā. Turklāt netiek ņemta vērā arī vecāku reliģijas brīvība, kas ir nesaraujami saistīta ar tiesībām izglītot savus bērnus saskaņā ar savu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem.
5. Konvencijas 12.panta pirmā daļa uzliek valstīm pienākumu veikt izmaiņas cilvēku domāšanā un attieksmē. Šāda prasība neatbilst Satversmes 99. un 100.pantam, jo katram Latvijā ir tiesības domāt brīvi, kā arī brīvi paust savus uzskatus, ja vien tie neaizskar citu cilvēku pamattiesības (Satversmes 116.p.). Arī Satversmes 1.pants, kurā Latvija pasludināta par demokrātisku republiku, jau pats par sevi izslēdz valstij iespēju uzspiest visiem iedzīvotājiem vienas ideoloģijas – radikālā feminisma – idejas un postulātus, tādējādi visiem liekot dzīvot tikai saskaņā ar šo ideoloģiju.
6. Ja Latvija pievienosies Stambulas konvencijai, tad likumdevējs būs atcēlis vienu no svarīgākajām pamattiesībām Latvijā – vienlīdzību likuma priekšā, a priori padarot vīriešu diskrimināciju (tātad, diskrimināciju pēc bioloģiskā dzimuma) par leģitīmu, turklāt bez jebkāda racionāla pamata.
7. Attiecībā uz Eiropas Savienības iespējamo pievienošanos Konvencijai, ir jāprasa ES institūcijām skaidri noteikt un norobežot ES kompetenci no dalībvalstu kompetences Stambulas konvencijas iespējamā piemērošanā. Šeit svarīgs apstāklis ir arī tas, ka divas ES dalībvalstis – Latvija un Čehija – nav parakstījušas Stambulas konvenciju, tādēļ skaidra kompetenču noteikšana ir nepieciešama.
8. No juridiskā viedokļa nav atrodams neviens iemesls, kādēļ Latvijai būtu jāparaksta starptautisks līgums, kas neatbilst tās pamatlikumam – Satversmei. Līdz ar to Latvijai nevajadzētu parakstīt šo Konvenciju. Vienpusējās deklarācijas iesniegšana, kā to izdarīja Polija un Lietuva, juridiski stabilas garantijas nesniedz. Pašreiz nav arī zināms, kā šīs deklarācijas praksē ietekmēs Konvencijas piemērošanu Lietuvā un Polijā, kā arī to attiecībās ar pārējām Konvencijas dalībvalstīm.
Ceram, ka minētie punkti rada pietiekamu priekšstatu par šīs konvencijas kaitīgumu. Vēl vairāk, ir gandrīz pilnīgi skaidrs, ka šī konvencija ir ''Trojas zirgs'' ar kura palīdzību tiks radīta iespēja atļaut viendzimuma laulību, genderisma un citu mūsu sabiedrībā nepieņemamu ''vērtību'' iedzīvināšanu kā arī nacionālās likumdošanas un pamatlikuma - Satversmes sagrozīšanu atbilstoši ''rietumu vērtībām''
