13. sērija. Kā sistēma piesedza bāriņtiesas neizdarību?
Labdien.
Šajā sērijā turpināšu apskatīt sistēmas piesegšanu un iemeslus, kādēļ tas ticis darīts. Iepriekšējā sērijā minēju sarakstu ar tiem, kuri tiek piesegti. Tagad parunāsim par to kādēļ tas tiek darīts.
Pirmo minēju bāriņtiesu. Ar to tad arī sāksim. Lai arī oficiāli Ginta ar bērniem neatradās šīs iestādes redzeslokā, tomēr gaidāmās šķiršanās dēļ šādi tādi kontakti ar šo iestādi tomēr bija.
Šeit piebildīšu vēl ko, kas līdz šim no izmeklētāju, prokuroru un tiesas puses ticis izmisīgi slēpts. Desmit dienas PĒC traģēdijas datuma bija ieplānota Gintas un viņas vīra LAULĪBAS ŠĶIRŠANA tiesā. Iniciatore šai šķiršanai bija tieši Ginta. Lielākais zaudētājs manuprāt būtu viņas vīrs. Bet par to stāstīšu kādā no nākamajām sērijām, kad būsim nonākuši jau līdz atsevišķu figurantu alibi esamībai vai neesamībai.
Atgriežoties pie bāriņtiesas. Likteņa ironija, taču TIEŠI BĀRIŅTIESU tiesa atzina par CIETUŠO šajā lietā! Ne bērnu tēvu, ne kādus citus no radiniekiem, bet gan bāriņtiesa. Kādēļ, par to arī runāsim kādā no alibi sērijām, bet fakts ir un paliek fakts. Taču vai cienījamā "daudzcietusī" bāriņtiesa bija darījusi visu, lai novērstu traģēdiju un vai tai par to bija zināms pirms tā vēl bija notikusi? Atbilde diemžēl ir - nav darījusi NEKO, bet zināms par to, ka kas nelāgs tur varētu notikt šai iestādei bija jau vairākas nedēļas pirms traģēdijas!
Lūk iesniegums, kuru 2015. gada 16. februārī iesniedzu izmeklētājai Čuprikai. Tas tika darīts tādēļ, ka pirms tam izmeklētājai ''NEKĀDI NEBIJA LAIKA'' uzklausīt manas liecības. Cita starpā līdz ar šo iesniegumu, kurā pirmo reizi uzdevu pamatotu jautājumu, kurš un kādēļ lietojis manu mobilo tālruni jau pēc tā izņemšanas, sākās manas problēmas. Divu dienu laikā pēc šī iesnieguma VID uzrēķina nepamatotu nodokļu parādu, uzliek inkasso mana uzņēmuma kontiem, un atstāj mani faktiski bez iztikas līdzekļiem. Par tādu scenāriju tiku brīdināts jau pirmajā vakarā, kad tie trīs ''brieži'' Baložu iecirknī mani pratināja. Faktiski tie bija viņu draudi - ja es sākšu runāt pretī, tad zaudēšu visu. Un "brīnumainā" kārtā šie draudi piepildījās arī dzīvē. Pie tam ar apbrīnojamu operativitāti. Pusgadu vēlāk gan VID faktiski atzina savu kļūdu, taču manu biznesu tas glābt vairs nevarēja.
Šajā iesniegumā rakstu sekojošo:
''Paralēli lūdzu Gintai, lai viņa sazvana kādu no bāriņtiesas speciālistiem un lūdz, vai nav iespējas noteikt pagaidu tuvošanās aizliegumu viņai un bērniem, vismaz līdz tiesai (atgādinu, laulības šķiršana bija paredzēta nieka desmit dienas pēc notikušās traģēdijas). Ginta zvanīja manā klātbūtnē un, kad nespēja pamatoti izklāstīt savu lūgumu, es piedāvājos parunāt ar speciālisti. Neatceros ne viņas vārdu, ne uzvārdu, taču stādījos priekšā kā Gintas jaunais draugs, nosaucu vārdu un uzvārdu, izstāstīju par emocionālās vardarbības gadījumu pret vecāko dēlu Leonu (no viņa tēva puses) un lūdzu rast risinājumu šai problēmai. Uz ko saņēmu laipnu atbildi, ka bāriņtiesa līdz šķiršanās prāvai neko izdarīt nevarot. Man pat netika ieteikts ierasties un uzrakstīt iesniegumu. Atbilde bija nē. Tagad, pēc notikušā varu tikai minēt, vai kas tāds būtu iespējams, ja bāriņtiesas speciālisti reaģētu un liegtu bērnu tēvam saskarsmes un tuvošanās tiesības bērniem un mātei. Manuprāt šī traģēdija nebūtu notikusi...''
Tagad apzinos, ka pieļāvu iespējams liktenīgu kļūdu neaizbraucot un neuzrakstot bāriņtiesai šo iesniegumu. Taču biju dzirdējis, ka citos gadījumos bāriņtiesa reaģē pat uz anonīmiem signāliem. Šoreiz tā nenotika. Lai gan kaut kāda reakcija tomēr bija. Jau vēlāk uzzināju, ka bāriņtiesa esot atzvanījusi Gintai un ieteikusi divus potenciālos risinājumus. Ja ir lauki uz kuriem aizvest bērnus (tā lai bērnu tēvam būtu grūtāk viņiem tikt klāt), tad tas būtu labākais risinājums. Ja šādas iespējas nav, tad Gintai tika piedāvāts apmesties kādā no krīzes centriem. Mēs izmantojām pirmo no iespējām un es aizvedu bērnus pie Gintas vecākiem. Cita starpā - Gintas tēvs savu jaunāko mazdēlu ieraudzīja pirmo reizi mūžā, jo bērnu tēvam esot kopā ar ģimeni nebija bijis vēlēšanās aizvest mazdēlu parādīt vectēvam. Lai gan iespējas bija.
Taču kā šo visu izmeklēšana pasniedza tiesā? Man esot TRAUCĒJUŠI bērni un TĀPĒC Ginta "izdomājusi" viņus aizvest uz laukiem! Kādēļ? Manuprāt tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, jau jānoklusē nesmukums ar bāriņtiesas faktisko neizdarību. Otrkārt, oficiālā izmeklēšanas fabula bija - man traucējuši bērni un Ginta no viņiem centusies atbrīvoties visos iespējamajos veidos. Līdz beidzot nogalinājusi noslāpējot tos ar spilvenu. Laikā kad man kuru katru stundu bija plānots ierasties pie viņas! ''Piešūt'' lietu arī man vairs nevarēja, jo Ginta, neskatoties pat uz iespējamu spīdzināšanu (skatieties 12. sēriju), nepiekrita nevienai no izmeklēšanas versijām, un arī es sev SAVLAICĪGI parūpējos par neapgāžamu alibi izņemot mobilā telefona izdrukas (pirms tās tika modificētas!), un tādejādi pierādot ka nekādi nevarēju atrasties tur un tad, ko Čuprika & Co tik ļoti plānoja pierādīt.
Skaisti! Bāriņtiesa tādejādi bija veiksmīgi ''piesegta''! Par to, ka psiholoģei, kura strādāja šajā apkaimē nemaz nebija tiesību praktizēt (jo viņa bija vēl tikai studente), ka šāda "pus-psiholoģe" esot konsultējusi Gintu, protams lietā tiek noklusēts. No salīdzinoši drošiem avotiem zinu, ka pēc traģēdijas savu amatu pameta viena no vietējās bāriņtiesas vadītājām. Taču gan esot bijis drīzāk viņas pašas sirdsapziņas dēļ, nekā atklājušos nekārtību iestādē dēļ. Bet kopumā bāriņtiesa tika pataisīta par baltu un pūkainu, savukārt mīloša māte par aukstasinīgu un viltīgu slepkavnieci, kura pat "daudzcietušos" speciālistus no bāriņtiesas spēja ap pirkstu aptīt. Bet, ja bāriņtiesa patiešām toreiz būtu reaģējusi? Kurš tagad pateiks vai mazie joprojām nebūtu dzīvi un laimīgi?
Autors: acgarni.com / Māris Bērziņš
