25. sērija. Kā tiek falsificētas liecības policijā?
Labdien.
Jau iepriekš minēju, ka būs arī otrs seriāla ''Tiesiskuma deFektīvstāsti Latvijas Republikas Vārdā'' atzars. Tas tika plānots par 19 gadus jaunās studentes Sintijas Bāliņas iespējamo slepkavību. Tam pat bija dots atsevišķs apakšnosaukums - "Nelaimes" gadījums. Taču sākot veidot šo otro stāstu atdūros pret vienu un to pašu - izmeklēšanā visur saskatāmas līdzības ar Gintas un manis piedzīvoto. Lai gan lietas it kā ir atšķirīgas, tomēr tā gluži vis nav. Tādēļ nolēmu, ka seriāls bija un paliks viens, tikai tēmas nu jau būs divas.
Seriāla 23. sērijā jau runāju par to, ka liecības Gintas lietā ir pamatīgi falsificētas un ''sakārtotas'' tā, kā to vajag izmeklētājiem. Esmu runājis arī par to, ka pret visu šo patvaļu tomēr eksistē arī ''zāles'', galvenais tikai zināt kādas. Un tagad pievērsīsimies tam, kā tad izmeklētāja Veronika Čuprika panāca sev vēlamo manās liecībās. Par pārējo liecībām neko daudz nevaru pateikt, ja nu vienīgi to, ka neesmu vienīgais no lieciniekiem, kurš norāda, ka liecības tikušas pierakstītas ne no viņu teiktā - tātad faktiski bijušas viltotas. Normālā tiesā šāds paziņojums no liecinieku puses izraisītu ne tikai sašutumu, bet ne jau pie mums - "tiesiskajā" Latvijā.
Taču nu gan pie lietas. Kā tad tieši radās šīs manas liecības, kurās IT KĀ es esot pats teicis, ka: „Tad Apsūdzētā palūgusi, lai viņš pieņemtu viņu pie sevis darbā, uz ko viņš atbildējis, ka viņa nevarēs strādāt viņa SIA, jo viņai ir divi mazi bērni, pēc kā viņa palikusi ļoti neapmierināta, un nometusi klausuli.” Jau 23. sērijā esmu teicis, ka es pats liecināju šādi, uzsvēru to arī tiesas sēdē, taču nevienā tiesas protokolā tas tā arī neparādījās: ‘’Bijis pat izlēmis pieņemt darbā apsūdzēto pie sevis uzņēmumā, maksāt viņai minimālo algu un nodokļus, faktiski tos sedzot no savas kabatas. Par to pateicis arī Apsūdzētajai un viņa likusi ļoti lielas cerības. Taču uzņēmuma finansiālais stāvoklis vēl neesot bijis tik labs, tāpēc atlikuši šo sarunu uz oktobra sākumu. Šādu lēmumu pieņēmis tādēļ, ka zinājis – apsūdzētā no viņa naudu vienkārši tāpat neņems.’’ Vai nesaskatāt fundamentālu atšķirību? Bet kā gan tā radās, jo liecības taču beigās tiek pārlasītas un tās paraksta pats liecinieks, var veikt piezīmes un labojumus. Tas tā ir tikai formāli. Realitāte ir krietni vien savādāka. Šo liecību sniedzu, ja nemaldos 17.10.2014. plkst. 10:00 no rīta. Lieki teikt - joprojām atrados pamatīgā šoka stāvoklī. Brīdināju arī par to, ka man būs daudz sakāmā (iepriekš telefoniski norunājot tikšanās laiku), tādēļ varbūt, lai izmeklētāji ieplāno ilgāku laiku manas liecības uzklausīšanai. Acīmredzot tas kriminālizmeklētājiem Latvijā ir nerakstīts likums - vienmēr ierasties ar nokavēšanos. Tādēļ Gaujas ielas caurlaidē mīņājos vismaz pirmās 15 minūtes. Atmosfēra tur nav no tām jaukākajām un sajūtas baisas. Sevišķi jau apzinoties, ka no šejienes vari ārā arī neiznākt (vēl ilgāku laiku pastāvēja iespējamība, ka lietu raksta arī uz mani). Potenciālajai liecināšanai nu jau bija atlicis par piecpadsmit minūtēm īsāks laiks. Sniedzot liecību vairākkārt saņēmu izmeklētājas mājienus, ka varbūt tomēr ARĪ ES esmu piedalījies bērnu slepkavībā vai vismaz tās plānošanā. Tas, protams uzdzina vēl lielāku stresu. Un vēl tā sajūta - vienalga kā, bet pēc iespējas ātrāk tikt ārā no šīs ēkas. Par tādiem ''sīkiem'' procesuāliem pārkāpumiem, kā piemēram neaizvērtām kabineta durvīm (tas tā bija VISĀS reizēs kad sniedzu liecības) un vēl vienas inspektores atrašanos telpā (viņa pat neuzskatīja par vajadzīgu stādīties priekšā), nemaz nerunājot. Bet viņai bija sava loma. Domāju ka visi ir dzirdējuši par ''labā un sliktā policista'' taktiku. Kad beidzu liecināt V. Čuprika ieskatījās pulkstenī un teica, ka viņai jau nākot nākamais liecinieks un nebūšot laika tagad liecību pārrakstīt datorā. Šeit jāpiebilst, ka dators visu laiku stāvēja viņai priekšā uz galda - un ieslēgts, bet netika lietots. Tad viņa piedāvāja risinājumu. Vai es nevarot atbraukt vēlāk - uz darba dienas beigām, kad liecība būšot pārrakstīta un tad to oficiāli parakstīt. Pie tam jāsaka, ka uz to brīdi jau Čuprika bija kļuvusi man par tādu ''draudzeni'', ka tīri cilvēciski, nevarēju pateikt nē. Pie tam, man tik ļoti gribējās tikt ārā. Ārā no tās tumsības, kurā atrados un, kuru ilgstoši izturēt pie tādām psiholoģiskajām slodzēm ir neiespējami. Tādēļ ar prieku piekritu. Un laimīgi devos beidzot atpakaļ - brīvībā. Bijām sarunājuši, ka atbraukšu atpakaļ plkst. 17:00. Otrreiz biju izlēmis braukt ar sabiedrisko transportu, jo savu auto pēc pirmās vizītes aizvedu uz servisu. Taču jau atrodoties sabiedriskajā transportā (ap plkst. 16:00) saņēmu zvanu no V. Čuprikas, kurā viņa mani steidzināja - lai es pēc iespējas ātrāk ierodos. Viņai esot negaidīti darbi parādījušies. Atbildēju, ka biju plānojis būt uz pieciem, kā bijām vienojušies un cik nu ātri tas tramvajs ies, tik drīz arī būšu. Kad ierados, viss notika zibenīgi. Man tika pagrūztas zem deguna it kā no maniem vārdiem pierakstītās liecības, apgalvots, ka VISS pierakstīts TIEŠI TĀ kā esmu teicis, un es tiku ļoti steidzināts. Laika izlasīt kaut vai pa diagonāli savas liecības man nebija. V. Čuprika visu laiku nervozi skatījās pulkstenī un steidzināja mani. Atkal jau tā dīvainā sajūta un vēlme pēc iespējas ātrāk tikt laukā. Cita starpā, viņa vēl minēja, ka esot jābrauc ''ķerstīt'' Imantas pedofīlu, jo esot parādījusies jauna informācija un tamlīdzīgi. Uzticējos un parakstīju.
Kāds varbūt teikts - pats vainīgs. Muļķis un tamlīdzīgi. Šiem ''varoņiem'' gribētu atbildēt - nedod Dievs Jums kādreiz atrasties šādā situācijā. Domāt par to, vai šodien iziesi laukā no drūmās Gaujas ielas kabinetu labirintiem kā brīvs cilvēks. Joprojām būt emocionāli dziļā šoka stāvoklī. Katru vakaru sēdēt tukšā dzīvoklī un domāt, kurā brīdī pie durvīm atskanēs zvans un tevi pašu aizvedīs. Nedod Dievs! Taču Čuprikai & Co šāds psiholoģiskais terors, likuma pārkāpumi un tamlīdzīgi paņēmieni šķiet ir ikdiena. Tieši šādām metodēm, manuprāt, tiek safabricētas vēlamās liecības.
Tā jau ir sistēma. Kādēļ to saku? Kad notika tā nelaime ar Sintiju, instinktīvi sajutu ka cietīs vēl kāds no viņas ģimenes. Tad to vēl apstiprināja arī kāds man pazīstams žurnālists. Bet es tomēr paspēju. Paspēju jau tā satriekto ģimeni brīdināt. Un Sintijas mamma atteicās liecināt viena. Pieprasīja kaut vai valsts apmaksātu advokātu. Pirmajā reizē atsūtīja - advokātu, kurš praktizē tikai civillietās. Arī no tā viņa atteicās. Un tad policijā laikam saprata - šie nebūs ar pliku roku ņemami. Un tajā brīdī, kā vēlāk noskaidrojās apskatot lietas materiālus, viņi arī pārtrauca ''rakstīt lietu'' uz meitenes mammu. Tik vienkārši un banāli tas ir.
Kāda ir šīs sērijas morāle. Smagās un sarežģītās lietās NEKAD, pat esot vienkāršā liecinieka statusā, neejiet liecināt bez advokāta. Pieprasiet kaut vai valsts apmaksāto. Bet vispirms pārliecinieties, lai viņš vispār kaut ko arī saprot no tā ko dara, un rūpīgi sekojiet viņa darbībām. Citādi, izmeklētājs ar saprotošu smaidu uz lūpām sarakstīs lietu pret Jums pašu, vai kādu citu, kuru ''ieplānots'' iesēdināt. Jūsu liecībās tiesā vairs neviens neklausīsies un visu izlems par sliktu Jums (vai vēl kādam nevainīgam cilvēkam), un par labu ''godprātīgajiem'' un ''profesionālajiem'' izmeklētājiem.
Valstiskā līmenī šai problēmai ir elementārs risinājums - ne tikai tiesas sēdēs jāveic audioieraksti. Tas jādara arī ar visām liecībām. Un audio+video formātā. Jo, tad atkristu liecinieku visu veidu morālā un fiziskā ietekmēšana. Kura joprojām notiek. Un tiesai ar likumu būtu jāaizliedz ņemt vērā tās liecības, kurām šī audio+video faila klāt nav. Savukārt, aizstāvībai jāparedz tiesības, jebkurā brīdī un jebkura liecinieka liecības bez ierobežojumiem pārbaudīt un salīdzināt ar lietā esošajām tiesā. Vai domājat, ka es te kādu "ameriku" esmu atklājis? Nē! Līdzīga sistēma ir ieviesta pat TOTALITĀRAJĀ Krievijā! Un tur, nez kādēļ tā darbojās. Ir jāizslēdz iespējas manipulēt ar liecībām. Un neticiet tiem, kuri teiks, ka tās ir kārtējās kosmiskās izmaksas, valstij tam nav naudas un tamlīdzīgi. Mūsdienās tas izmaksā ļoti lēti, tam der pat jebkurš smartfons vai ciparu fotoaparāts. Bet ja to taisīsim e-veselības stilā, tad gan tam ne laika, ne naudas budžetā nepietiks...
