"Viņa centās izdarīt pašnāvību, pārgraužot vēnas" - draugs stāsta, kā cietumā dzīvo par sa
Pārpublicējam portāla jauns.lv interviju ar vienu no acgarni.com autoriem Māri Bērziņu, kurā beidzot - pirmo reizi nepilnu četru gadu laikā varat iepaīties arī ar otras puses versiju par Baložos notikušo traģēdiju. Šī ir intervijas pirmā daļa, ceram drīzumā sagaidīt arī otro, kurā Māris sīkāk pastāstīs par to, kādēļ sistēma izrāda tik izmisīgu pretestību patiesības noskaidrošanai šajā lietā.
Par savu divu mazuļu – trīsgadīgā Leona un pusotru gadu vecā Ričarda noslepkavošanu uz 20 gadiem notiesātā Ginta Voiciša savas dienas vada Iļģuciema cietumā. Māris Bērziņš, Gintas draugs, kura dēļ māte it kā pirms gandrīz četriem gadiem nosmacējusi mazos puikas, portālam Jauns.lv stāsta, kādēļ viņš cīnās par viņas attaisnošanu.
2014. gada oktobrī Latviju pāršalca traģiska un baisa ziņa – Baložos (Ķekavas novadā) guļam savās gultiņās tika atrasti divi mazi puisēni – trīsgadīgais Leons un pusotru gadu vecais Ričards. Pēc bērnu mātes Gintas Voicišas stāstītā, viņa atgriezusies mājās tās dienas pēcpusdienā ap trijiem un atradusi abus bērnus guļam savās gultiņās bez dzīvības pazīmēm, un izsaukusi ātrās palīdzības mediķus. Vēlāk bērnu mātei Rīgas rajona tiesa piesprieda 20 gadu cietumsodu par savu bērnu nosmacēšanu. Pēc tiesas ieskata, Voiciša bērnus speciāli nogalinājusi, jo viņi traucējuši viņas jaunajām attiecībām ar Māri Bērziņu.
Savukārt Māris Bērziņš ir gluži pretējās domās – Ginta Voiciša nav vainīga, notiesāta uz nu jau ekspertīzes konstatētu viltotu aizdomu (pat nevis viltotu pierādījumu) pamata, bet bērnus visdrīzāk noindējusi (nevis nosmacējus!) konkrēta persona, kas bija motivēta to izdarīt. Un visdrīzāk tas varēja būt Gintas vīrs, šo bērnu tēvs, ar kuru Ginta bija nolēmusi šķirties (tiesas prāva bija paredzēta 10 dienas pēc traģiskā notikuma 2014. gada 10. oktobrī!). Bērnu tēvs neesot vēlējies šķirties, jo tad viņam būtu jāmaksā alimenti par diviem bērniem, kā arī Gintai vairākas reizes draudējis bērnus nogalināt, tai skaitā arī četras dienas pirms bērnu nāves. Savukārt Ginta bija nolēmusi no vīra, kurš bija alkoholiķis, šķirties. “Lai cik tas arī nebūtu dīvaini - izmeklēšana pret bērnu tēvu dažu dienu laikā tika izbeigta un tiesas priekšā viņš nav stājies. Neskatoties uz viņa izteikto motivāciju un reāla alibi trūkumu. Visdrīzāk tādēļ, ka viņam bija ietekmīga "aizmugure" policijas aprindās un noziegums tika iepriekš izplānots. Jāpiezīmē, ka izšķirties Gintai tomēr ir izdevies,” saka Bērziņš.
„Apbrīnojami, kā tā sieviete ir saglabājusies”
Jau gandrīz četrus gadus Māris cenšas pierādīt Gintas nesaistību ar bērnu nāvi un likumīgā ceļā atbrīvot viņu no cietuma. Pagaidām tas neizdodas, jo viņš sastopoties ar visāda veida Latvijas iekšlietu un tieslietu sistēmas ignoranci un pretestību, kas, viņaprāt, liekot patiesības noskaidrošanai dažādus šķēršļus. Šo gandrīz četru gadu laikā Mārim ar Gintu ir izdevies tikties tikai divas reizes un kopumā tikai uz trim stundām. “Viņa ir praktiski izolēta no ārpasaules, arī no pilnajiem saviem lietas izmeklēšanas sējumiem, ar visiem tajā ietilpstošajiem sagrozījumiem un viltojumiem, kas ir “atslēgas” dokuments Gintas atbrīvošanai,” teic Bērziņš. Viņš Jauns.lv pastāstīja, kā Gintai pašlaik klājas Iļģuciema sieviešu cietumā “Protams ka Gintai iet ļoti smagi. Viņa nāk no desmit bērnu ģimenes, kas dzīvo ļoti trūcīgi, līdz ar to viņai no ģimenes nav nekādas palīdzības. Man brīžiem ir izdevies viņai kaut kādu naudiņu un pirmās nepieciešamības preces savākt un aizsūtīt. Daži cilvēki ir palīdzējuši, jo man arī pašreiz nav darba visā šai kontekstā, bet tas ir atsevišķs stāsts, lai gan cieši saistīts ar notiekošo.
Māris Bērziņš teic, ka cīnīsies līdz galam par savas kādreizējās mīļotās Gintas atbrīvošanu un attaisnošanu: „Ja cilvēks ir bijis gatavs sev padarīt galu, lai neiespundētu vēl vienu nevainīgu cilvēku - mani, man nav nekāda morāla vai ētiska pamata necīnīties par viņu”. (Foto: No personīgā arhīva)
Regulāras problēmas Gintai ir ar zobiem, jo tur pārtika ir tāda kāda ir. Zobi drūp. Cietumā ir tikai bezmaksas zobu izraušana, labo par maksu, pie tam tie izcenojumi ir vairāk nekā dīvaini. Piemēram, viena zoba plombēšana izmaksāja 90 eiro, bet citu reizi tie bija pat 150 eiro. Ginta man ir stāstījusi, ka tur – Iļģuciema cietumā, vēl joprojām ir ''kājminamā urbjmašīna'' no agriem padomju laikiem... Par kaut kādu servisa kvalitāti nevar būt ne runas.
Ja runājam par Gintas psiholoģisko stāvokli, tad tas ir apbrīnojami, kā šī sieviete ir spējusi izdzīvot. Es viņu varu tikai apbrīnot! Gintai ir bijusi ļoti grūta bērnība, un šis agrais rūdījums iespējams ir nācis par labu to visu spēt izturēt. Protams ka viņai ir arī ļoti stipra motivācija pierādīt, ka nav savus bērnus nogalinājusi. Un mēs to agri vai vēlu panāksim!
Šo gadu laikā Ginta ir pabeigusi vidusskolu ar augstāko atzīmi Latvijas cietumu vēsturē, ir pabeigusi visus cietumā pieejamos kursus. Tagad laikam sāks mācīties ķīniešu valodu. Viņa gribētu studēt, bet tas nav iespējams, jo tur nav pieejams Internets, un studēšana atkrīt. Vēl Ginta ir uzņemta cietuma kristiešu programmā, kurā piedalās vislabāk sevi parādījušās 16 ieslodzītās. Tas nedaudz atbalsta viņu psiholoģiski un uzlabo viņas apkārtējo sabiedrību. Pie tam, ja programmas nosacījumos noteikts, ka tajā iespējams iekļūt tikai pēc pieciem ieslodzījumā priekšzīmīgi pavadītiem gadiem - Gintai tas izdevās jau pēc diviem ar pusi. Kad Ginta vēl atradās kamerā, uz to tika vestas cietumu apmeklējušās delegācijas un viesi, jo tā vienmēr bija garantēti kārtīga un tīra.
Ir retorisks jautājums: „Ja viņa tik tiešām būtu savu divu bērnu slepkava, tad kā gan viņa cietumā līdz šim būtu izdzīvojusi?” Cietumā ir sava ļoti stingra "kārtība" starp ieslodzītajām, kas nekādi netiek afišēta. Ir gan bijuši vairāki īpatnēji mēģinājumi viņai uzbrukt, un tad cietuma vadība it kā esot palaidusi „pīli”, ka viņu tūlīt izlaidīs. It kā tādēļ lai tās sievietes Gintu tur iekšā nenosistu. Bet visdrīzāk šie uzbrukumi tika imitēti - ar mērķi Gintu iebiedēt nekur ne par ko nesūdzēties un nemēģināt kaut ko uzsākt savā labā. Šeit saskaramies ar iekšlietu sistēmas un cietumu administrācijas patvaļu, kura cietumos ir ārkārtīgi izteikta un izplatīta. Patiesībā gan neviena no pārējām ieslodzītajām Gintai neko pat nepārmet, tur iekšpusē viņām viss sen ir skaidrs! Turklāt viņas zina vēl daudz ko tādu, ko mēs ārpusē diemžēl nezinām".
„Ginta mēģinājusi izdarīt pašnāvību – pārgrauzt vēnas”
Ginta ļoti, ļoti cer uz to, ka kaut kad tiks ārā no cietuma. Ko es varu, to es daru – man šajos četros gados no tā vien jau ir parādījušies sirmi mati. Te nereti rodas jautājums - kāpēc es par viņu tā cīnos? Daži Interneta komentāros saka, ka manī esot pamodusies sirdsapziņa un kaut kas tamlīdzīgs... Tās ir muļķības! Mēs bijām pazīstami tikai trīs mēnešus, mums pat nebija vēl nekādu konkrētu kopīgu plānu. Iemesls ir tāds, ka viņa faktiski ir izglābusi mani no pilnīgi bezcerīga ieslodzījuma cietumā, un arī tas man uzliek papildu morālus un principiālus pienākumus - šo cīņu par Gintas atbrīvošanu turpināt.
Ginta izmeklēšanas procesa laikā ir mēģinājusi izdarīt pašnāvību, pie tam visai briesmīgā veidā, lai neteiktu vairāk – pārgraužot sev vēnas. Es tās rētas esmu redzējis. Tad, kad es viņai jau vēlāk (telefoniski) liecinieku klātbūtnē uzdevu jautājumu: "Kāpēc tu sev tās vēnas grauzi?" - viņas atbilde bija: "Man bija apnikusi tā nepārtrauktā izģērbšana un bakstīšana”. Parastajam lasītājam, tas varbūt neko neizteiks, bet ir tāda Andra Grūtupa grāmatiņa „Maniaks” - par slepkavas Rogoļova lietu. Viņa vietā padomju tiesa uz nāvi notiesāja nevainīgo Dreimani, kuru laimīgas sagadīšanās dēļ nepaspēja nošaut. Un tur vienā vietā vēlākais ģenerālprokurors Skrastiņa kungs Dreimanim uzdod jautājumu – kāpēc tu sev griezi vēnas, tu taču nebiji vainīgs? Un Dreimanis atbildēja: "Es jau biju tik daudz dauzīts un sists, biju notiesāts uz nāvi (vēl pirms tiesas, līdzīgi tika pateikts arī Gintai - jau pirmajā vakarā!) un man bija pilnīgi vienalga, kurā brīdī aiziešu no dzīves. Es vienkārši gribēju ātrāk, un viss!". Šinī kontekstā man ir konkrēts jautājums policijai: "Ko nozīmē "izģērbšana" un "bakstīšana" tiktāl, ka viņa bija gatava sev padarīt galu?".
Atbilde gan ir vienkārša un uz to no policijas neceru... No Gintas tai laikā mēģināja "izbakstīt" īpašu papildu atzīšanos, lai gan faktiski viņa jau bija notiesāta. Izmeklēšanai vēl vajadzēja lai viņa pasaka, ka es viņai esmu licis tos bērniņus nogalināt. Un tad kā zaķēns sēdētu arī es, precīzāk sakot - mēs abi sēdētu uz mūžu (noziegums grupā, pēc iepriekšējas norunas un tā tālāk Krimināllikuma izpratnē ir ievērojami smagāks). Tas arī ir iemesls, kāpēc es tik neatlaidīgi cīnos par Gintas atbrīvošanu. Ja viņa, nevainīgs cilvēks, ir bijusi gatava sev padarīt galu, lai neiespundētu vēl vienu nevainīgu cilvēku, man nav ne mazākā morālā vai ētiskā pamata necīnīties par viņu. Šai ziņā esmu gatavs cīnīties par patiesību līdz galam! Lai ko tas man nemaksātu. Šis ir principa jautājums".
Jau vēstīts, ka 2016. gada sākumā Rīgas rajona tiesa par divu bērnu noslepkavošanu Baložos apsūdzēto māti nolēma sodīt ar 20 gadu brīvības atņemšanu. Tiesas debatēs prokurore apsūdzētai lūdza piemērot mūža ieslodzījumu.
Prokurore norādīja, ka lietā iegūtie pierādījumi ir pietiekami, līdz ar to ir pierādīta apsūdzētās vaina. Apsūdzētā laikā no 2014.gada septembra beigām līdz slepkavības dienai 10.oktobrī pētīja informāciju par slepkavības veikšanas iespējām. Pēc apsūdzības uzskata, apsūdzētā māte nogalināja savus bērnus, lai viņi netraucētu sievietes privātajai dzīvei. Bērni esot noslepkavoti, abus mazos zēnus nosmacējot ar spilvenu.
Prokurore, savā debašu runā atreferējot apsūdzētās vīra tēva liecības, lasīja, ka apsūdzētās vīrs nozieguma dienā bijis kopā ar tēvu un ka apsūdzētā esot viņu aicinājusi todien doties apraudzīt bērnus, kas esot bijis dīvaini, jo parasti sieviete nav ļāvusi viņam tikties ar bērniem. Tomēr vīrietis neatbrauca, jo bija alkohola reibumā. Apsūdzība uzskata, ka tādā veidā sieviete sev mēģinājusi nodrošināt alibi.
Tāpat lietas izmeklēšanā tika konstatēts, ka slepkavības dienā plkst.15.04 apsūdzētā bija iegājusi sociālajā tīklā "draugiem.lv", bet jau plkst.15.24 tikusi izsaukta ātrā palīdzība. Apsūdzētā māte pirms tam liecībās nevarēja norādīt konkrētu laiku, cik ilgi viņa atradās ārpus mājām un pastaigājās.
Tāpat vairākās liecībās tika uzsvērts, ka apsūdzētā nekad neatstāja bērnus vienus, vienmēr lūdza viņus pieskatīt. Pati apsūdzētā gan kādās no savām pirmstiesas izmeklēšanā sniegtajā liecībām pauda, ka mēdza atstāt bērnus vienus tad, kad viņi gulēja.
Prokurore debašu runā arī uzskaitīja, kāda informācija tikusi meklēta internetā no apsūdzētās datora, kā piemēram, kas notiek ar bērnu, ja tiek ielaists gaiss vēnā, par nāves laiku, ja tiek ielaists gaiss vēnā, par saindēšanās sekām, par bērniem indīgām sēnēm, par indīgām vielām, par baterijas iedarbību uz kuņģi. Tāpat pētīta informācija par vielām, lai bērns kļūtu kropls uz mūžu, informācija par benzīnu, motorzāģa šķidrumu, tvana gāzi, kas var likt apstāties sirdij. Vēl tikusi meklēta informācija arī par to, kas notiek ar bērnu, ja viņš iedzer žurku indi vai šķiltavu šķīdumu.
"Es to neizdarīju un nezinu, kas to izdarīja," sacīja tiesā Ginta Voiciša, uzsverot, ka apsūdzību viņa neatzīst.
Apsūdzētā toreiz paskaidroja, ka viņa bija sākusi jaunas attiecības un bērniem patika viņas jaunais draugs. "Draugs nepiedāvāja mani paņemt saviem pudeles brāļiem, kā to darīja bijušais vīrs, tāpat jaunais draugs mani nesita, kā to darīja vīrs," stāstīja apsūdzētā.
Jaunā sieviete arī uzsvēra, ka nekad savā datorā nav meklējusi informāciju par nonāvēšanu.
"Dīvaini, ka tieku tiesāta es. Smagi, jo netiek meklēts vainīgais," rezumējot sacīja apsūdzētā māte, lūdzot tiesu izdarīt visu iespējamo, lai atrastu savu bērnu slepkavu.
Avots: jauns.lv / Elmārs Barkāns
