Latvijā pastāv reāla cenzūra un tas beidzot tiek arī atzīts.
Ilgāku laiku esam klusējuši, taču nu šim improvizētajam atvaļinājumam pienācis noslēgums. Patiesībā tam gan bija pavisam citi iemesli. Pirmkārt - vēlēšanu balagāns, kura laikā tādas Gintas problēmas cietumā maz kuru interesētu. Un otrkārt - mēs ilgi gaidījām, kad jauns.lv pildīs savu solījumu un publicēs visu sarunas tekstu. Taču diemžēl to nesagaidījām. Nav nekā personīga pret šo portālu. Bija jau salīdzinoši liela uzdrīkstēšanās publicēt pirmo daļu, taču uz otro tika uzlikta acīmredzot ļoti spalvaina roka. Šī pauze bija nepieciešama, lai skaidri saprastu - Latvijā pastāv pavisam reāla cenzūra. Godīgi sakot, jāatzīst, ka ir gan parādījušās zināmas izmaiņas - ja agrāk žurnālisti dažādi izvairījās no atbildes kādēļ kaut ko nepublicēs, tad šajā gadījumā tā arī tika pateikts - redaktors neatļāva. Kādēļ un ko neatļāva? Jums ir visas iespējas to noskaidrot šajā rakstā. Bet, pašam jauns.lv paldies arī par pirmās daļas publicēšanu. P.S. Ierastā raksta video versija taps rīt no rīta.
Sarunas turpinājumā Māris stāsta par nu jau gandrīz četrus gadus ilgušo cīņu ar Latvijas iekšlietu un tieslietu sistēmu, un viņaprāt nu jau ne tikai tās pieļautajām fundamentālajām kļūdām, bet arī noziedzīgām darbībām, kuru rezultātā visvairāk noziegumā cietusī sieviete jau gandrīz četrus gadus ir ieslodzīta uz nepamatota un nelikumīga, nekavējoties atceļama tiesas sprieduma pamata.
"Pēc notikušās traģēdijas praktiski uzreiz tai pat dienā Valsts Policijā (VP) tika paziņots, ka vainīga esot māte. Šajā pirmajā vakarā VP tiku pratināts arī es. Policijai varu pārmest tikai tādus "sīkumus", ka tika liegts pat viens zvans advokātam, un toreiz saņemtais sitiens no galvenā pratinātāja šai "troikā" tomēr arī neatbilda pratināšanas noteikumiem. Es sapratu ka viņi izskatīs visas potenciālās versijas, bet tomēr biju izbrīnīts ka JAU TAD galvenā no tām (policistu prāt) bija - ka man, kā bērnu mātes jaunajam draugam, traucējuši bērni un es esmu licis viņai no tiem atbrīvoties. Visdrīzāk, ka pats piedalījies slepkavību plānošanā un realizēšanā. Tā nu mani visādos veidos "presēja" līdz pat agram rītam. Vēlāk jau citas policistes atvainojās par kolēģu rīcību un paskaidroja, ka tas viss esot darīts, lai izslēgtu mani no aizdomās turamo loka (!?). Labdari, redz... Vēlāk man atvainojās vēl arī viens no policistiem, kurš tur toreiz bija klāt. Satiku viņu jau sniedzot liecības Gaujas ielā. Bet drīz sapratu, ka tas viss ir bijis tikai policijas blefs, jo izmeklētāja Veronika Čuprika joprojām rakstīja lietu arī uz mani.
Kādēļ gan VP vajadzēja tik steidzami atklāt šo lietu? Ar šodienas zināšanām atskatoties pagātnē saprotu, ka pamatiemesls tam visdrīzāk bija bažas un rūpes par savu karjeru, turklāt saņemot politisku spiedienu no "pašas augšas". Proti, 2014. gada oktobrī bija apritējis jau pusgads, kura laikā VP nekādi nespēja atrast tā saucamo ''Imantas pedofilu''. Skaidrs, ka sabiedrībā parādījās neapmierinātība. Vēl vairāk, Imantas mikrorajona vecāki sāka apvienoties un patrulēt paši. Un tagad iedomājamies - viņi šo pedofilu notver bez VP līdzdalības! Loģiski, ka tiktu uzdoti daudzi pamatoti jautājumi par VP efektivitāti un jēgu. Tādēļ arī vajadzēja ātri "atklāt" kādu skaļu lietu. Un šī lieta patiešām bija īsti piemērota, vajadzēja tikai to nekavējoties pataisīt publisku. Tādēļ VP, ignorējot jebkādu nevainīguma prezumpciju, bez vismazākā pierādījuma, bez nevienas ekspertīzes, jau nākamajā vakarā visu steidzīgi izskandināja pa Latvijas masu medijiem. Kuri, protams, šo ziņu kāri pārķēra. Māte - divu bērnu slepkava! Kur gan vēl "labāks" virsraksts...
Pašai bērnu mātei jau pirmajā vakarā tika pateikts - SĒDĒSI TU un TAVS draudziņš! Es to sajutu katru reizi, kad devos liecināt. Jutu, ka ārā no Gaujas ielas varu arī neiznākt. Katru vakaru savā dzīvoklī ar bailēm gaidīju, kad man atbrauks pakaļ. Jo policistu izpratnē, acīmredzot bija tikai viena versija - man esot traucējuši bērni, un mēs kopā ar bērnu māti esam tos novākuši. Šiem izmeklētājiem tas šķita tik reāli un "normāli"! Turklāt prēmijas, ordeņus un dienesta kāpumus sološa lieta (starp citu - V.Čuprika šobrīd jau strādā organizētās noziedzības apkarošanā, kas ir ievērojams karjeras kāpums turienes hierarhijā)! Šķiet ka vienīgā grāmata, kuru skolā ir spieduši lasīt topošajiem policistiem ir R.Blaumaņa ''Raudupiete''. Jo ne šajā lietā vien esmu saskāries ar VP uzskatu - ja miris bērns, vainīga noteikti ir māte.
Šādas izjūtas (kādas bija man pirmos mēnešus pēc traģēdijas) nenovēlu piedzīvot nevienam. Pakāpeniski sāku atjēgties no piedzīvotā šoka (pirmās trīs nedēļas nespēju neko ieēst, uzreiz atvēmu) un sapratu, ka neviens cits par mani neparūpēsies. Bija pa minūtēm jāatceras viss ko tajā dienā darīju. Tas, ka man tika sekots visos veidos, bija pamanāms. Loģiski - kāds nepārtraukti dzīvoja arī pa maniem sociālo tīklu kontiem, e-pastiem utt. Bet tad man ienāca prātā, ka visas manas tās dienas gaitas būs iespējams restaurēt pēc mana mobilā telefona izdrukas. Šādu pašdarbību V.Čuprika droši vien negaidīja. Tolaik man bija savs bizness un visu to dienu biju pavadījis darba darīšanās citā pilsētas galā. Pie tam, regulāri zvanot partneriem un citiem saistībā ar darba lietām. Izņēmu izdruku un ar manu alibi viss bija kārtībā. Taču izdrukā ievēroju vēl ko - kāds jau pēc tālruņa izņemšanas (to man izņēma kā pierādījumu jau pirmajā vakarā, voluntāri atstājot mani bez sakariem) ir to lietojis. Tur bija gan saņemtie zvani, gan mobilā interneta lietojumi. Jutos jau mazliet drošāk, jo sapratu, ka arī izmeklēšana nav iztikusi bez pārkāpumiem.
Izmeklētāja V.Čuprika mani īpaši nevēlējās uzklausīt. Aizņemta esot. Tādēļ vienojāmies, ka savu skatījumu sīki izklāstīšu atsevišķā iesniegumā. Tas sanāca pagarš. Lai pamatotu savu alibi tam pievienoju arī telefona izdrukas. Un šajā brīdī SĀKĀS! Iesniegumu iesniedzu 2015.gada 16.februārī. Burtiski tūliņ saņēmu dīvainu brīdinājuma zvanu. Tiku brīdināts, ka manam uzņēmumam sākšoties problēmas ar valsts struktūrām. Tā arī notika. VID faktiski jau pēc divām dienām bija pilnībā paralizējis mana uzņēmuma darbību. Pusgadu vēlāk, viņi gan atvainojās, ka ''kļūdiņa'' esot sanākusi. Bet man šī biznesa tobrīd jau vairs nebija. "Piepūtu vaigus" un izveidoju nākamo uzņēmumu. Tā darbība tika izbeigta tieši tāpat, pēc nākamā mana uzrūciena sistēmas virzienā. Vēl nākamajā reizē, kad vairs nebija ko atņemt, tikai dažas dienas pirms apelācijas tiesas sēdes tiku piekauts. Gan uz ielas, gan nedaudz vēlāk, izsauktajā policijas automašīnā (par šo incidentu ir atsevišķs kriminālprocess, kurš pēc diviem gadiem beidzot ir nonācis tiesā, tajā esmu atzīts par cietušo). Piekaušana notika ne bez Rīgas pašvaldības policijas atbalsta. Tā lai uz tiesu es nespētu aiziet. Kas arī tika panākts. Jāpiezīmē - nekad dzīvē neesmu bijis nedz aizdomās turamais, nedz arī kādreiz iepriekš uz ielas kāvies. Man vispār nebija nekādas saskarsmes ar valsts un pašvaldību drošības struktūrām līdz šim notikumam.
Lai arī šī cīņa bija un ir nevienlīdzīga un ļoti smaga, tomēr negrasos padoties. Ja nebūtu šādas sistēmas pretdarbības, es varbūt vēl nebūtu tik pārliecināts par to, ka īstais vainīgais tā arī nav notverts, bet cietumā iespundēta nevainīga, visvairāk cietusī divu nogalināto bērnu māte. V.Čuprika pat neaizveda māti uz bērnu bērēm, lai arī mēs lūdzāmies, jo neticējām ka tā ir viņa un zinājām, ka agri vai vēlu tas atklāsies. Māte NAV bijusi pie bērniem atvadīties nu jau četrus gadus! Tieši šī pretestība, kas manu dzīvi pārvērtusi burtiski spiegu romānā, dod man spēku un pārliecību ka ir jācīnās un panākumi neizpaliks. Tādēļ nu jau kādu laiku veidoju pats savu blogu https://www.acgarni.com/, kurā stāstu par to, kas manuprāt ir noticis patiesībā. Esmu uzrakstījis arī grāmatu, kuru gan man nav bijusi iespēja izdot. Vismaz ne Latvijā pagaidām. Visam ir nepieciešams finansējums, kura man gluži vienkārši vairs nevar būt. Un vēl vajadzīgs izdevējs kas nebaidās. Bet es ticu, ka uzvarēt izdosies.
Visus šos gadus iekšēji jutu, ka agri vai vēlu viņi (sistēma) kaut kur smagi kļūdīsies. Nav iespējams safabricēt šādu lietu, nepieļaujot nevienu kļūdu. Un pēc trim gadiem pirmā nopietnā kļūda beidzot tika atrasta. Pēc visu lietišķo pierādījumu (tostarp arī mana mobilā telefona kas bija konfiscēts 3 gadus!) atgriešanas izrādījās, ka datu nesēji (telefoni, datora cietais disks) ir ne tikai tikuši lietoti pēc to izņemšanas un pirms ekspertīzes, bet tajos arī ir modificēta informācija! Mana telefona apskates rezultātus varat vērot šajā video.
Līdzīgi noticis arī ar dzīvoklī izņemtā datora cietā diska, precīzāk tajā atrodamo Interneta lietojuma vēstures modifikāciju. Cita starpā, tieši šī vēsture arī bija tas VIENĪGAIS, kaut cik vērā ņemamais "pierādījums", uz kura pamata cilvēku notiesāja uz 20 gadiem cietumā! Lai gan pēc būtības tas bija tikai aizdomu vērts. Bet nu izrādījās ka arī tas ir viltots! Un to visu paveikuši lietu izmeklējošie VP inspektori!
Tas ir ne tikai dienesta noziegums, bet arī viennozīmīgs iemesls izmeklēšanas atjaunošanai. Taču tā šķiet tikai man un tiem kuri nav saskārušies ar LR iekšlietu/tieslietu sistēmu. Prokuratūra noraidīja sūdzību ar tik trulu atrunu, ka liekās - kur gan mēs dzīvojam? Esot konstatēta neatļauta iejaukšanās datorā, taču tas nevarot būt pamats lietas atjaunošanai, jo: "šī lieta esot ar pārāk lielu rezonansi" !!! Taisnības labad jāsaka, ka šo atbildi savām acīm redzējis neesmu, bet man ir teikts, ka tāda eksistējot. Taču ar to vēl šī epopeja nebeidzās. Atbildi par prokuratūras atrakstīšanos bija jāsniedz arī tiesai. Ja vadāmies pēc likuma, tad šo atbildi, ja lieta jau izskatīta trijās instancēs, sniedz: ''pieci Augstākās tiesas tiesneši, kuri agrāk nav piedalījušies šīs krimināllietas izskatīšanā.'' Kriminālprocesa (KPL) likuma 659. pants, otrā daļa.
Taču neskatoties uz likumā noteikto, 2017.gada 13.oktobrī, rakstiskā procesā, šo lēmumu pieņēma viena pati un TĀ PATI PIRMĀS instances tiesnese Inta Naruška, kurai uz to manuprāt ne tikai nebija tiesību, bet viņa šādi rīkojoties atradās acīmredzamā interešu konflikta situācijā! Protams, ka sūdzību viņa noraidīja. Vēl jāpiebilst, ka šī tiesnese arī ir tā pati vienīgā, kura tika taisījusi pirmo un arī galējo spriedumu šajā lietā, jo gan otrā, gan trešā instance spēkā atstāja negrozītu pirmās instances, respektīvi šīs pašas tiesneses I.Naruškas spriedumu. Pats spriedums ir pilns visāda veida kļūdām, ļoti pretrunīgs, un uz tā iespējami detalizētas analīzes pamata arī balstīta jau uzrakstītā grāmata. Vēl interesantāk ir tas, ka iespējams ir vēl viens interešu konflikts. Proti, apelācijas instancē lietu skatīja tiesnese Ludmila Poļakova, savukārt kasācijas instancē - Anita Poļakova. Šāda uzvārdu sakritība tik šaurā jomā var radīt pamatotas aizdomas par radniecību šo tiesnešu starpā. Pat, ja tā nav, fakts pats par sevi ir pārbaudes vērts, un jau tuvākajā laikā tiks uzrakstīts nu jau kārtējais iesniegums KNAB, jo interešu konflikts ir tieši šīs iestādes kompetencē. Ja pierādīsies šī radniecība, tad nebūs nevienas instances, kurā nebūtu pieļauti būtiski pārkāpumi.
Taču KPL ir kāds pants, kurš ir vēl šokējošāks. Runa ir par KPL 58. panta otro daļu, Interešu konflikta nenovēršanas sekas: "Šā panta pirmajā daļā minēto apstākļu konstatēšana ir pamats attiecīgās personas pieņemto lēmumu atcelšanai un iegūto pierādījumu pieļaujamības apšaubīšanai."!
Tātad, bija jāgaida trīs gadi, līdz šī tiesnese pieļāva interešu konfliktu un tagad faktiski viņas taisītais spriedums ir atceļams pat vadoties pēc iepriekšminētajām likumu normām! Tātad cietumā, nu jau gandrīz četrus gadus ieslodzīts cilvēks - divu noslepkavotu mazuļu māte, un tas viss uz nelikumīga sprieduma bāzes? Vai tā nav kliedzoša netaisnība? Vai kādiem par to nebūtu jāsaņem sods?
Reaģējot uz šo situāciju, es iesniedzu iesniegumu KNAB. Tas tika izdarīts šī gada aprīlī. Lūk arī minētā iesnieguma teksts, ar visiem pielikumiem, likuma normām, ekrānšāviņiem no tiesu administrācijas mājas lapas. 10. maijā saņēmu KNAB priekšnieka Jēkaba Straumes parakstītu atbildi, kurā teikts, ka ir uzsākta pārbaude par iespējamiem tiesneses Intas Naruškas pārkāpumiem. It kā jau uzvara, bet, ‘’lika drusku pagaidīt!’’ Kopš tā brīža neesmu saņēmis NEKĀDAS ziņas no šīs iestādes. Lai gan jau atkal - likumā noteikts, ka pārbaude bija jānoslēdz divu mēnešu laikā. To var pagarināt (tikai ja ir pamatots iemesls!), bet par to ir jāinformē iesniedzējs. Klusums. Pilnīgs un galīgs. Saeimas deputāta Askolda Kļaviņa lietu KNAB uzsāka maijā un nu jau tā nodota kriminālvajāšanas uzsākšanai. Kas gan šeit ir tik sarežģīts? Faktiski viss jau tika uzrakstīts iesniegumā, pārkāptās likuma normas ieskaitot! Brīdī, kad šis raksts tiks publicēts būs pagājuši jau pieci mēneši. Pats KNAB priekšnieks J.Straume šo faktu bija spiests atzīt Latvijas Radio tiešajā ēterā raidījumā ‘’Krustpunktā’’. Solīja jau noskaidrot, bet... Klusums turpinās!
Kādēļ tā? Varbūt tādēļ, ka šai iestādei ir tāda īpatnēja īpašība. Saucas informācijas nesaturēšana. Jo tieši vienu dienu pirms pret I.Narušku KNAB uzsāka pārbaudi, šī tiesnese tika pārcelta darbā uz Ogres rajona tiesu. Neesmu jurists, bet nedomāju ka tiesiskā valstī tas kaut kā varētu glābt viņu no atbildības. Nevaru arī apgalvot ka pēkšņā pārcelšanās saistīta tieši ar šo lietu, bet zinot KNAB jau ierasto informācijas nesaturēšanu, pamats šādām aizdomām man tomēr ir.
Visu notikušo šajā intervijā izstāstīt nespēšu. Tie tomēr ir jau četri gadi. Šeit nav ne par viltotajiem dokumentiem, ne par lietas noslepenošanu, ne par DNS viltojumiem, ne par prokuroru, izmeklētāju un citiem sistēmas darboņu pārkāpumiem. Tas viss ir atrodams grāmatā ''Tiesiskuma DeFektīvstāsti Latvijas Republikas Vārdā'', kuru kaut kad ceru tomēr izdot. Pirmo daļu, kura nu jau ir gatava. Otrā daļa būs gatava kad nepamatoti un nelikumīgi ieslodzītā sieviete tiks atbrīvota, tajā plānoju pabeigt aprakstīt to, kas noticis kopš esmu izlasījis manuprāt nu jau pretlikumīgo spriedumu. Par to, kā sistēma spēj visu vilkt garumā, par draudiem viņai un arī man, par manu draugu un paziņu iebiedēšanu (jā, jā ar ''vīriem melnā''), par man uz galvas krītošiem stikliem, par, iespējams, noklausīšanās ierīcēm utt. Pamatīgs kriminālromāns sanāk.
Pašreiz veidoju seriālu ar tādu pašu nosaukumu, Tajā arī tiek runāts par šo pašu lietu un ne tikai. Ne bez panākumiem. Gribētos ticēt, ka savu artavu esmu devis arī pagājušajā gadā, manuprāt, noslepkavotās Sintijas Bāliņas lietā. Kā zināms, prokuratūrai tomēr nācās atjaunot šo izmeklēšanu. Kādēļ tur sanāca, bet šeit nē? Jo vēl nebija paspējuši sašmucēties visi pa vertikāli un pa apli. Baložu lietā, kā jau esmu minējis, manuprāt, vainojama ir gan vietējā bāriņtiesa, vietējā policija, NMPD, Rīgas reģiona policija, prokuratūra, tiesa un tā es varu turpināt gandrīz līdz pašai augšai. Jā arī politiķi par šo lietu ir tikuši informēti. Bet visi šķiet no kaut kā baidās. Jo izdzirdot šo stāstu atsprāgst no manis kā no tāda spitālīgā. Pareizi jau ir - uz šīs, faktiski noziedzīgās sistēmas sagraušanu pagaidām neviens no viņiem nav gatavs, jo paši ir daļa no tās. Standarta saruna ar politiķi ir šāda. Noklausās, tad seko secinājums: ''ak šausmas, ak šausmas'', tad: ''ko gan es tur varu padarīt'' un vēlāk jau vairs nerunā ar mani vispār. Šī pati shēma attiecās arī uz daudziem sabiedrībā plaši zināmiem un cienījamiem cilvēkiem. Jāatzīmē, ka NEVIENS no šiem ļaudīm NEKAD nav apšaubījis mana stāstītā patiesumu vai ticamību. Visi taču visu saprot, bet laikam pārāk policejiska ir šī valsts.
Visbeidzot, kādēļ viss tas tik ļoti ievelkas? Pirmkārt, kā jau teicu - neesmu jurists. Otrkārt, finansiāli spiedīgie apstākļi, jo būtu naivi domāt, ka pēc biznesu iznīcināšanas man tiks dota iespēja kaut kur strādāt. Ir bijuši precedenti, kad potenciālais darba devējs saņem zvanu ar ''siltu ieteikumu'' mani darbā neņemt. Treškārt, viņu (sistēmas) resursi ir neierobežoti. Tieši sistēma var un tai patīk vilkt laiku garumā. Saņemt savu iespaidīgo algu par šo vilkšanu un gaidīt, kamēr es padošos. Ne uz to esat trāpījuši! Šis ir principa jautājums un es savu izcīnīšu. Esmu pārliecināts, ka visiem tiem, kuri ir pastrādājuši šo necilvēcīgo ārprātu, būs jāatbild - gan likuma, gan ''tā Kunga'' priekšā. Bet pirmām kārtām jau gan likuma priekšā. Pēc tam ''tam Kungam'' tur varētu arī neatlikt ko sodīt...
Man daudzi cilvēki ir teikuši, ka baidās runāt par šādām lietām. Ka baidās par savu ģimeni, darbu, labklājību. Mīļie cilvēki - kā Jūs domājat, kas būtu noticis ar mani, ja tiešām kaut kas draudētu? Fiziskai iznīcināšanai jau ir par vēlu. To bija jādara sākumā. Mūsdienās daudz vieglāk ir atstāt cilvēku bez iztikas līdzekļiem. Un tad es ne tikai advokātu nevarēšu atļauties, es arī viņai cietumā un sev ārā nekādi palīdzēt nespēšu. Bet lasītājiem varu teikt - Jums nekas nedraudēs par to ka lasīsiet, dalīsieties un prasīsiet atbildību no tiem, kuriem ir jāatbild. Par jebkuru netaisnību jāsāk runāt UZREIZ. Sintijas gadījumā sākām tik ātri cik nu vien to varējām, un ir rezultāts. Ielaistu slimību taču ir daudz grūtāk ārstēt.
Tiem, kuri teiks - mani jau tas neskars - vai tiešām domājat, ka bērni, viņu māte un es zinājām ka bērni mirs, vai Sintija ejot uz eksāmenu augstskolā nojauta ka neatgriezīsies? Vai Biruta Loze zināja, ka tiks nogalināta? Un kādēļ Jūs iedomājaties, ka Jūs tas nevarētu skart? Galvenais, vai sistēma Jums palīdzēs? Mana un ne tikai mana pieredze diemžēl rāda ka nē. Nogalināto bērnu māte bija VP četras dienas pirms traģēdijas un brīdināja, ka viņai un bērniem draud. Es ar to pašu sūdzību tur biju piecas dienas pirms nelaimes. Biruta Loze arī bija rakstījusi iesniegumus (vienīgā, kurai tos izdevās arī iesniegt, bijusī prokurore taču), Sintija divas nedēļas pirms savas nāves ar mammu bija sūdzēties par draudiem VP. Vai viņi palīdzēja? Nē, aizsūtīja mājās, un lūk rezultāti! Esmu pārliecināts, ka ir vēl un vēl tādi gadījumi, desmitiem, simtiem varbūt pat tūkstošiem. Kad VP pasaka, salīdzinājumos runājot - atnāciet tad, kad Jūs jau būsiet nogalināts, tad domāsim ko darīt. Tieši tādēļ esmu radījis https://www.acgarni.com/, jo tikai ''sistēmas skartie'' spēj saprast kā tas ir - justies absolūti beztiesiskam it kā tiesiskā valstī. Ir jābūt platformai, kurā apvienot pieredzes, spēkus un zināšanas, kurā meklēt atbalstu brīžos, kad tie, kam būtu jāpalīdz un jāaizsargā, slinki un gļēvi novēršas no mums. Sargā sevi un Dievs tevi sargās…
