Dokumentālā filma "No Ligzdas Izmestie" - arī par Gintu
Ar autores atļauju publicējam skaudru stāstu par bāreņu stāvokli Latvijā. Par vardarbību pret bērniem un valsts nespēju vai nevēlēšanos tos aizstāvēt. Taču galvenais šajā gadījumā - šī stāsta autore ir runājusi arī ar Gintu. Ļoti emocionāla, ļoti smaga lai arī īsa intervija, kurā, manuprāt, ir pateikts viss. Viss tas, par ko jau cīnos gadiem ilgi. Un padoties netaisos. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Ginta šajās dažās minūtēs pasaka to, kas man, kā lietu pārzinošam cilvēkam bija pēdējais vēl līdz galam neskaidrais jautājums. Bet par to jau kādā citā rakstā. Viens nu ir skaidrs - šobrīd jau man ir atbildes uz jebkuru jautājumu, ko kāds, skeptiķis vai mazāk zinošs cilvēks varētu uzdot. Es zinu šīs atbildes un laika gaitā par tām uzzināsiet arī Jūs.
Šeit vēl dažas Dzidras Smiltēnas pārdomas pēc tikšanās un sarunas ar Gintu, no raksta portālā jauns.lv
''– Vai saprotat, kāds Dieva kods ir ielikts pašā smagākajā gadījumā – sievietēm, kas nogalinājušas savus bērnus?–
Filmā ieliku sarunas ar viņām. Cietuma uzraudze teica, ka puse sieviešu, kas nonāk Iļģuciema cietumā, ir mentāli slimas, viņām vajadzētu atrasties psihiatriskajā slimnīcā. Par sievieti, kura Baložos it kā divus puikas nosmacēja… Man bija grūti noticēt, ka viņa to izdarījusi. Saskatu, ka viņa ir tāda pati kā es, ļoti daudz cietusi – no sava tēva, ģimenes, dzērājvīra. Man ir sajūta, ka to izdarījis kāds cits un viņa tagad cieš nevainīga.
Kaut gan...– Man bija sajūta par Raudupietes stāstu – bērni traucējuši attiecībām.–
Domāju, ka nē.– Interneta vēsturē tika atrasts, ka viņa meklējusi, kā nogalināt...– Jā, bet to datoru lietoja arī viņas brālis, draugs un vīrs – to varēja meklēt kāds cits. Tāpēc filmā ieliku kadru, ka viņa raud un saka: “Es to neizdarīju.” Kaut kā noticēju tai meitenei. Man ir bail, ka viņa var ciest nevainīga, zaudējusi bērnus un tagad arī dzīves gadus. Kaut gan uzraudze teica, ka viņa esot diezgan atraisīta. Viņa domā, ka to izdarīja vīrs, jo vajadzēja būt laulības šķiršanai, viņam par diviem bērniem būtu alimenti jāmaksā. Viņš bija teicis: tu no manis nevienu kapeiku nedabūsi!
– Bija iespēja, ka viņš tur varēja būt?–
Jā, klusām atnākt. Viņa bija atstājusi bērnus un aizgājusi dušā mazgāties. Pa to pusstundu viņi bija nosmacēti. Mēs dzīvojam tik lielā paviršības laikmetā, policija bezatbildīgi neizmeklē lietas līdz galam, neiedziļinās, nogrūž ātrāk, ka tik nebūtu jāiegulda darbs. Un tiesa pieņem paviršus lēmumus. Pati esmu pieredzējusi, ka virspusēji. Vēlāk, papildus izmeklējot, iegūst pavisam citu rezultātu. Sieviete saka – viņai bijuši pierādījumi, ieraksti, ka vīrs draud, ka nogalinās bērnus. Bet izmeklētāji neņēma vērā. Viņa tāpat ģimenē kalpojusi, kopusi visus – tāda līdzība ar mani. Un rezultātā vienmēr bijusi vainīga par visu. Meitene neizglītota, bet var redzēt, ka viņa tos bērnus tiešām mīlēja. Skatījos bildēs – jubilejās kūciņas izcepusi, svecītes iedegusi, māju pati izremontējusi, sakārtojusi savā nabadzībā. Tā ka nevar teikt, ka viņa kāda dzērāja. Nezinu, es viņai noticēju. Man gribējās noticēt."
Bet nu gan - skatamies pašu filmu (intervijas daļa ar Gintu ir skatāma no 20 minūtes)
