Latvija - 26-gadnieks, kurš vēl neprot vai 98-gadnieks, kurš vairs nespēj staigāt
Emocijas pēc Valsts augstāko amatpersonu uzrunām Jaunā gada priekšvakarā var būt dažādas, bet diez vai kāds, kurš tās vēroja, varētu ar pārliecību teikt, ka tās bija iedvesmojošas un pacilājošas. Patriotismu un lepnumu par savu valsti un identitāti raisošas. Drīzāk jau otrādi, jeb, kā patiktu teikt mums - ačgārni.
Valsts kā tādas identificēšana noskatoties šīs uzrunas vispār nebija iespējama. Neviena valsts simbola, nekā, kas liecinātu par Latviju. Vienīgi skaistie vārdi. Parasti šādu uzrunu fonā ir vismaz valsts karogs. Šeit nebija nekā. Var jau daudz spriedelēt par ziņu jeb "messige", kas tādējādi tiek nodota sabiedrībai, bet apstāsimies pie fakta, ka uzrunu teica neidentificējamas valsts pirmās amatpersonas.
Par Vējoņu pāra uzrunu. Jūs pārliecināja, iedvesmoja vai uzmundrināja? Mūs - acgarni.com - nē. Šī uzruna Vējoņa kunga izpildījumā vairāk atgādināja ne pārāk talantīga, bet ļoti uzcītīga skolnieka mēģinājumus izteiksmīgi nolasīt viņam uzdoto tekstu. Savukārt, Vējoņa kundze atgādināja mammu, kura atnākusi paturēt rociņu savam dēlēnam pirms uzstāšanās oktobrēnu zvaigznītes Jaungada uzvedumā. acgarni.com viedoklis ir, ka Vējoņa kundze ievērojami labāk tika galā ar savu lomu. Visbeidzot, Vējoņu pārim kaut kā piemirsās pabeigt savu uzrunu ar tradicionālajiem vārdiem - "Dievs svētī Latviju". Nav jau obligāti, taču tas vēl vairāk pastiprina sajūtu, ka tur uzrunu teica nevis Latvijas Republikas Prezidents ar kundzi, bet kaut kāds ģimenes pāris, kurš pateicas par tautas saziedoto naudu (lasi morālo atbalstu) ikgadējā "Labestības dienā".
Par Kučinska kunga uzrunu jau var runāt nedaudz konkrētāk. Dažas pērles kopumā parādījās. Piemēram: "Šogad valdība beidzot spēra pirmos soļus izglītības un veselības aprūpes sistēmas reformēšanas virzienā. Pirmie soļi allaž ir grūti, trūkst pieredzes, nav atbalsta, bet ir jāiet un jāiet." Šeit nu gan acgarni.com ir daži jautājumi, kurus uzdot. Pirmkārt jau - pirmie soļi kaut kādā virzienā? Rodas iespaids, ka Latvijas Republika savos divdesmit sešos gados ir atbilstoša šim vecumam, taču tā arī vēl nav iemācījusies staigāt, jo visu laiku sper savus "pirmos soļus". Vai arī jāskatās uz otru - īsto Latvijas Republikas vecumu - deviņdesmit astoņiem gadiem, kad šie soļi, acīmredzot,jau vairs nav iespējami! Vēl vairāk, Kučinska kungs saka: "Pirmie soļi allaž ir grūti, trūkst pieredzes"! Kā tad tā? Vai tad pats M. Kučinskis, piemēram, virzot to pašu veselības ministri A. Čakšu, neizcēla viņas pieredzi un zināšanas nozarē kā priekšnoteikumu tieši šīs kandidātes virzīšanai? Vai tad mēs, vēlētāji, jau tradicionāli nebalsojam par pieredzējušajiem un "zinošajiem" speciālistiem, kuri valsti ir noveduši tur, kur nu tā atrodas? Izrādās, ka brīžos, kad to vajag, Kučinska kungam vairs nav pieredzes. Visos pārējos gadījumos, kad jāieliek kāds savējais, teju vienīgais arguments ir neizmērojamā pieredze.
Godīgi sakot, acgarni.com vēl ilgi varētu turpināt šo uzstāšanos analīzi, taču mēs to nevēlamies. Pietiks! Mūsu un ne tikai mūsu uztverē vien, abas runas tālu atpalika no tā, kā būtu jārunā valsts augstākajām amatpersonām. Tajās nebija nekā, kas celtu nacionālo pašapziņu, identitāti u.c.. Kā izteicās kāds eksperts, tur jau nebija pat valsts vadītāju? Skumji, bet šeit mums ir jāpiekrīt.
Autors: acgarni.com
Avots: la.lv
