CILVĒKUS šokē POLICIJAS vienaldzība Dobelē: dzīvoklī atrod 3 līķus un mazus, raudošus bērnus
Policija jau nu gan būtu tā, kura varētu paklusēt! Nevis bargi kratīt ar pirkstu sabiedrības virzienā un vainot to vienaldzībā. Sabiedrība esot tā, kurai jāreaģē. Bet vai pašai policijai ne uz ko nav jāreaģē? No publiskajā telpā izskanējušās informācijas zināms, ka ģimene bijusi šķirta ar tiesas lēmumu un tēvam nemaz nav bijis tiesību atrasties kopā ar ģimeni. Vienalga, vai māte viņu ielaida mīlestības, baiļu vai citu iemeslu dēļ. Vienalga, vai viņa par to ziņoja policijai. Jautājums ir par ko citu. Cik gan liels ir sabiedrības respekts pret tiesiskumu valstī, kur var klaji atļauties nepildīt tiesas lēmumus?
Šādu un līdzīgu jautājumu rodas ļoti daudz. Pieņemsim, ka policija nevar izkontrolēt visu un visus. Var jau pačīkstēt par resursu trūkumu un tamlīdzīgi. Bet tādēļ mesties virsū un visā vainot sabiedrības vienaldzību? Uzbrukums - labākā aizsardzība. Vai ne - Ķuža kungs? Ir nācies bieži dzirdēt stāstus par to, ka policija uz ģimenes skandāliem atsakās pat izbraukt. Taču tas lai paliek uz policijas sirdsapziņas. Jāatzīst, ka šī laikam nav bijusi tā reize. Turpinot par šokēto Ķuža kungu. Mums šķiet, ka Jums jau nu vismazāk būtu jābūt šokētam. Tā vietā bija zibenīgi jāizvērš burtiski terors pret narkotiku tirgoņiem Dobelē. Neticam, ka vietējie policisti nezin, kuri ir šie nelieši. Varbūt kāds teiks - tas jau vairs nevienu atpakaļ neatgriezīs. Neatgriezīs gan. Jau mirušos - noteikti ne. Bet, potenciālos upurus - paglābs. Nav nācies bieži dzirdēt par narkomāniem, kuri uzreiz un vairāki pārdozē. Tas nozīmē, ka ļoti iespējams ir "Preiļu dzidrā " variants. Kad dzira gluži vienkārši bija indīga. Arī šīs konkrētās narkotikas varētu būt nāvējošas, pat nepārdozējot tās. Kas nozīmē, ka, iespējams, tirgū nonākusi nāvējošu narkotiku partija. Kaut vai šīs, mūsuprāt, elementārās loģikas dēļ, bija zibenīgi jāpadara nekaitīgi šie tirgoņi. Pie tam, ņemot vērā traģēdijas apmērus - bez žēlastības. Taču viss uz ko ir spējīgs Ķuža kungs - šoks un sabiedrības vainošana vienaldzībā.
Tagad par pašas sabiedrības vienaldzību. acgarni.com ir zināmi stāsti par policijas rīcību attiecībā uz lieciniekiem vai trauksmes cēlājiem. Par to vēl turpmāk rakstīsim. Jāsaka, ka pēc šo stāstu uzklausīšanas ir saprotama cilvēku nevēlēšanās ziņot par aizdomīgiem gadījumiem. Pirmkārt, diez vai ir sagaidāma adekvāta reakcija no policijas. Otrkārt, ja ziņosiet par smagu noziegumu (kā tas ir šajā gadījumā), pastāv ļoti liela iespēja, ka pateicības vietā saņemsiet rokudzelžus vai vismaz murgainu apsūdzību, kura uz visu mūžu sagandēs jūsu biogrāfiju un nervu sistēmu. Ķuža kungs to mēģina norakstīt uz lielo darba apjomu un tā tālāk. acgarni.com ir zināms gadījums, kad bērns skolā pazaudēja kādu mantu. Lai nebūtu jāatzīst sava nenovīdība vecāku priekšā, bērns izdomāja paziņot, ka viņš ir aplaupīts. Nedēļu trīs gudrinieki (operatīvie darboņi) braukāja apkārt, meklēdami videoierakstus. Pierādīja jau, ka bērnam dīvaina fantāzija. Tikai jautājums - kādēļ tik "sarežģītu" lietu bija jāizmeklē trim operatīvajiem darbiniekiem? Divi no viņiem parasti stāvēja un pīpēja pie mašīnas.
Sabiedrība nevēlas iesaistīties arī tādēļ, ka labi apzinās, kādu ļaunumu šādai ģimenei var nodarīt Bāriņtiesas "profesionāļu" iejaukšanās. Atklās kaut ko un sāks ņemt ārā bērnus no ģimenes. Piemēram, šajā gadījumā. Ģimene nepildīja tiesas lēmumu. Kur vēl labāks iemesls? Un Bāriņtiesas speciālisti šo iespēju garām nelaistu. Pēc tam mamma varētu bezcerīgi cīnīties par bērnu atgūšanu. Naudas labam juristam viņai tāpat nebija. Iznākums - visai prognozējams.
Patiesie iemesli, kādēļ notika šī traģēdija var būt daudz un dažādi. Taču, spriežot pēc sabiedrības "vienaldzības", viens no galvenajiem tomēr ir neticība. Neticība policijas spējai un vēlmei kaut ko reāli atklāt, neticība Bāriņtiesai, sociālajiem dienestiem, tiesībsargājošajai sistēmai un, visbeidzot, valstij kā tādai. Tas ir ļoti bīstams signāls, kuru varas pārstāvji (šoreiz Ķuža k-ga personā) cenšas ignorēt. Tiem, kas teiks, ka valsts esam mēs paši. Piekrītam. Un ar mums pašiem viss ir kārtībā. Jo brīžos, kad mums nedraud saskarsme ar valsts struktūrām sevišķi represīvajām), mēs spējam būt gan līdzjūtīgi, gan atbildīgi par līdzcilvēku likteņiem. Spilgts piemērs ir dažādās labdarības akcijas, kur dzīves (drīzāk jau jāsaka valsts) pabērniem spējam palīdzēt dažu dienu laikā. Spējam taču mobilizēties, vai ne? Tādēļ, Ķuža un citiem kungiem acgarni.com iesaka - labāk paklusēt šādos gadījumos. Jo vaina jau nav sabiedrībā. Vaina ir Jūsos. Neviens Jums vairs netic...
Autors: acgarni.com
Avots: kasjauns.lv
