Vai iespējams cienīt nāciju, kura neciena pati sevi?
Pēdējā laikā ļoti populāri kļuvis apspriest Latvijas valsts himnas atskaņošanas noteikumus un to, kurš un kā tieši ir tiesīgs to izpildīt. Neiedziļināsimies dažādajos smalkajos muzikālajos terminos un to skaidrojumos, lai gan tie neapšaubāmi ir svarīgi. Taču, mūsuprāt, pie esošās muzikālās un kopējās izglītības līmeņa būtu muļķīgi prasīt lai vidējais statistiskais latvietis spētu objektīvi diskutēt par paaugstināto ceturto pakāpi himnas otrajā daļā. To tiešām varam atstāt pašu ekspertu un diriģentu ziņā. Visbeidzot par to jau arī strīda tomēr nebija. Konstatēja, ka laika gaitā tā ir pazudusi un ar to arī jautājums bija izsmelts. Par kvalitāti un saturu gan derētu parunāt.
Lai daudz labāk izprastu, kas tad tieši ir tās lietas, kam, mūsuprāt, bija un ir jāpievērš uzmanība, tomēr nāksies pievērsties arī mūzikas teorijai. Un, protams, izpētīt arī kas tieši par himnu ir rakstīts tai speciāli veltītajā likumā. Sāksim ar likuma par Latvijas valsts himnu analīzi. Diemžēl, izlasot šo likumu netop skaidrs, kā tad drīkst un kā nedrīkst atskaņot šo skaņdarbu.
''3.pants. (1) Latvijas valsts himna izpildāma latviešu valodā ar Kārļa Baumaņa komponēto mūziku (pielikumā — notis). Himnu var atskaņot arī instrumentālā izpildījumā.''
Principā ir skaidri un gaiši norādīts, ka pantiņš un piedziedājums izpildāms pēc notīs rakstītā. Tikai māc pamatotas bažas, ka paši likuma sastādītāji diez vai paši šīs notis pārzina un pazīst. Tajās ir skaidri norādīts, ka pēc pantiņa un arī piedziedājuma seko atkārtojuma zīme. Tas nozīmē, ka katrs no tiem jāizpilda divreiz. Taču publiskajos pasākumos nereti dzirdam izpildījumu ar vienu pantiņu un vienu piedziedājumu. Arī ātrums, kurā tiek izpildīta šī saīsinātā versija ne tuvu nav tāds, kā oriģinālā iecerējis skaņdarba autors. Oriģinālais atskaņošanas ātrums ir paredzēts četrās ceturtdaļās. Taču mūsdienu censoņi ir paātrinājuši jau tā noīsināto himnu gandrīz līdz marša ātrumiem. Un to izdziedāt līdzi nespēj pat cilvēki ar muzikālo izglītību. Līdz ar to saīsinātā versija ir nevis uz pusi īsāka, kā tam būtu jābūt pēc loģikas, bet gan vēl vairāk ''apgriezta''. Rezultāts ir 42 sekunžu garš farss cauri Baumaņu Kārļa nošu labirintiem.
Taču šim ritmiskajam ''uzlabojumam'' nav pievērsis uzmanību neviens no diskusijas dalībniekiem. Citādi ir ar
pantiņu un piedziedājumu skaitu. To nu gan ir ievērojis vismaz kāds. Taču ''ekspertu'' viedokļi jau atkal dalījušies. Mūsuprāt, cilvēks, kurš tiešām varētu būt eksperts attiecīgajā jomā - Saeimas deputāts un diriģents Arvīds Platpers (NSL), saskārās ar cita pseido-eksperta viedokli, ka šāds izpildījums tomēr atsevišķos gadījumos esot pieļaujams. Nav mums nācies dzirdēt par diriģentu vai kaut vai mūziķi Edgaru Severu. Par Platpera kungu gan ir dzirdēts samērā daudz.
''Diskusiju radīja arī jautājums par himnas atskaņošanas un izpildījuma garumu. Platpers pauda, ka sevi cienošai valstij sava himna būtu jāatskaņo pilnā apmērā, to darot arī, piemēram, sporta pasākumos, kur nereti tiek atskaņota himnas saīsinātā versija. Severs gan uzsvēra, ka himna ir valsts simbols, pret ko jāizturas ar cieņu. Viņš piekrita, ka himna nevar tikt saīsināta, izpildot tikai pirmo vai tikai otro daļu, taču, ņemot vērā himnas biežo lietojumu sporta pasākumos, būtu jāļauj izmantot himnas saīsinātā versija, abas himnas daļas izpildot bez atkārtojuma.''
Severa kungs, šķiet, ir viens no tiem, kurš skolā mūzikas stundās ir gulējis, vai tās vispār nav apmeklējis. Notīs ir skaidri un gaiši parādīts, ka oriģinālā šis skaņdarbs ir izpildāms tā un ne savādāk. Nebūtu Baumaņu Kārlis aizsaulē, viņš pilnīgi noteikti drīkstētu iesūdzēt šo ierēdni tiesā. Un tas nemaz neņemot vērā, ka vispār šis skaņdarbs ir Valsts simbols. Tātad Severa kungam un visiem pārējiem sporta funkcionāriem atgādinām. Latvijas valsts himnai ir jāskan šādi un nekādā gaīdjumā ne savādāk.
Visvairāk šis pārkāpums novērojams tieši sporta spēlēs. No funkcionāriem ir dzirdēti argumenti, ka sportisti himnas garās versijas laikā atdziestot, zaudējot formu, kuru ieguvuši iesildīšanās laikā īsi pirms himnas atskaņošanas. Vai tiešām tas tā ir? Sevišķi, ja ņemam vērā, ka lielākie grēkotāji šajā jomā ir bijušā VDK augsta ranga darboņa un tagadējā Latvijas gāzes monopolista, padotie? Jeb varbūt minētajam kungam tuvāka ir otra himna, kura vairākumā gadījumu tiek atskaņota pirms viņam piederošā kluba spēlēm? Pie tam pilnā versijā, neapgraizīta un nenoīsināta? Varbūt tas tā ir tādēļ, ka tā ir Krievijas federācijas himna, kuras melodija jau vairākus gadus ir tā pati vecā, labā PSRS himna? Un neaizmirsīsim, ka šie paši ļaudis ir pārņēmuši arī Latvijas hokeja saimniecību, kas nozīmē, ka pirms Latvijas izlases startiem Pasaules lielākajās sacensībās skanēs šī pati - 42 sekunžu versija? Taisnības labad gan jāsaka, ka līdzīgi izpildās arī basketbolisti un citu sporta veidu funkcionāri. Lai gan viņi vismaz neliek paātrināto versiju, par ko vien jāsaka paldies. Un rezultāts nav ilgi jāgaida. Visa Latvijas basketbola izlase pēdējā EČ stāvēja apskāvušies un dziedāja līdzi. Nevis, piedodiet, stāvēja un spļaudījās savas valsts himnas laikā, kā tas nereti vērojams vienā otrā citā sporta veidā. Un vai ne arī tādēļ šī izlase tiešām ko sasniedza? Varbūt, ja funkcionāri papūlētos un uzliktu garo, pareizāk - īsto versiju, mūsu puiši tās laikā iegūtu tādu emocionālo lādiņu, ka būtu spējuši pacīnīties arī par vietām, par kurām jau piešķir arī cēlmetālos kaltās medaļas? Bet tie jau, protams, ir tikai mūsu minējumi.
Galvenais, ko gribējām pateikt ar šo rakstu. Tuvojās tā nedēļa, kad lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju pēkšņi būs atcerējušies par patriotismu. Varbūt vismaz šajā laikā vajadzētu aizdomāties par to, kas tad ir tā valsts, kurā dzīvojam, kuru mīlam un ar kuru gribam lepoties. Jo lepoties ar to, ka necienām paši sevi, mūsuprāt ir liekulība.
Autors: acgarni.com
Avots: delfi.lv
