Traģiskā avārija Elejā: ģimenei saziedo 32 000 eiro – piederīgajiem naudu JĀSAŅEM
Ciniski un, mūsuprāt, pat noziedzīgi. Citādi aprakstīt šo situāciju mēs nespējam. Mēs šeit skaidri redzam divas būtiskas nepilnības. Pirmkārt, neesošā komunikācija starp ziedojumu vācējiem un cietušo ģimeni. Vai tiešām Sarkanais Krusts nevar šo situāciju atrisināt civilizētāk? Nevis uzstājot uz savu un ar to faktiski šantažējot vecmāmiņu. Ja jau pat bāriņtiesa saka, ka viņi neredz iemeslu kontrolēt šo līdzekļu izlietojumu tik drastiskā veidā. Jā, viņi apņemās kontrolēt, taču uzsver, ka tam nav nepieciešams kaut kāds trīspusējs līgums. Tad kādēļ gan Sarkanajam Krustam tāds ir tik vitāli nepieciešams? Vai gadījumā nav tā, ka šāds līgums ļautu viņiem reāli piespiest pie sienas ģimeni? Un, piemēram, likt atmaksāt līdzekļus, kuri viņuprāt nebūs pareizi iztērēti? Un otrkārt, kurš gan ir devis tiesības organizācijai uzmesties par soģi un kontrolētāju tam, kā tiks izlietota bērniem saziedotā naudiņa? Vai tiešām nebūs tā, ka lūk šo pildspalvu pirkt drīkstēja, bet zīmulis nebija Ministru Kabineta apstiprinātajos noteikumos un tādēļ nevar tikt apmaksāts no saziedotās naudas? Vai Sarkanā Krusta darboņi nav aizdomājušies par to, ka cilvēki, kuri brīvprātīgi ziedojuši savus līdzekļus šai ģimenei, ir tai uzticējušies? Un kas gan Sarkanais Krusts tāds būtu, lai izlemtu to, ko jau ziedojot ir izlēmuši paši cilvēki? Vai tiešām Sarkanais Krusts uzskata, ka kāds no ziedotājiem apvainotos vai pieprasītu savus līdzekļus atpakaļ, ja vecmāmiņa par tiem iegādātos ziemas zābakus ne tikai bērniem, bet arī pati sev? Lai varētu bērnus aizvest uz skolu un atvest atpakaļ.
Taču visvairāk tas, mūsuprāt, izskatās pēc atklātas nevēlēšanās izmaksāt naudu. Kādēļ? Katrs pats var minēt. Mūsu minējums ir - nauda taisa naudu. To var ieguldīt, apgrozīt un visādi citādi pelnīt. Vai tikai tieši šis patiesībā neslēpjas aiz birokrātiskās runāšanas par to, ka viņi redziet rūpējas par ziedotāju naudas drošību. Un nav jau arī nekāds noslēpums, ka Latvijā ir citas labdarības organizācijas, kuras daudz veiksmīgāk apgūst ziedotājus. Līdz ar to vājākajiem ķēdes posmiem tiešām varētu būt īslaicīgas finansiālas problēmas. Un tad šādi saziedota nauda var izrādīties kā glābējs, lai vispār paliktu uz ūdens.
''Visi vienbalsīgi apgalvoja, ka steidzama neatliekama palīdzība viņiem pašlaik nav vajadzīga, ka naudu nepieciešams atstāt ilgtermiņa perspektīvai. No ikmēneša pabalsta izmaksas viņi atteicās.''
Šādi runā pats organizācijas vadītājs U. Līkops. Vai jau šeit nav pilnīgi skaidrs, ka runa nav par merkantīlu vecmāmiņu, kuras vienīgais mērķis ir nopelnīt uz šīs nelaimes un bērnu rēķina? Vai Līkopa kungu nepārliecina arī bāriņtiesas speciālistu teiktais?
Visbeidzot. Ja mūsu sabiedrība pieļauj, ka kaut kāda birokrātu organizācija šādi izrīkojās ar cilvēkiem, tad par ko gan vēl šeit runāt? Vai tiešām esam jau tik zemu krituši, ka cenšamies gūt labumu uz nelaimē nonākušu cilvēku rēķina? Un runa šeit nav par vienu konkrētu organizāciju. Runa ir par mūsu sabiedrību kopumā. Un katram pašam vajadzētu aizdomāties, kur mēs šādā veidā nonāksim?
Autors: acgarni.com
Avots: delfi.lv
