Ko darbaļaudis sajēdz no vadības?
Izdomāju ātri uzmest mazu rakstiņu. Un iemesls tam ir kārtējā valsts kapitālsabiedrības vadītāja neadekvāti lielais atalgojums.
Kad runa ir par valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojumu, tad mati stāvus ceļās. Bet trakākais ir tas, ka visi šie vadītāji ar nopietnu sejas izteiksmi ļoti cenšas pārliecināt visu tautu, ka šis atalgojums ir adekvāts, lai gan varētu maksāt arī vēl vairāk, jo pienākumi, atbildība un tā tālāk.... Citiem vārdiem sakot, kā teiktu mans paziņa zemnieks – ''dirš kā Zariņa govs....''. Un visā šajā sakarā man atmiņā nāk kāds gadījums no tālā 1989.gada.
Notika tas kādā Latvijas kolhozā. Rudens, raža novākta, un jāsaka, ka tā padevusies visnotaļ laba. Rezultātā par labu ražu kolhoza vadība nolēma izmaksāt visiem zemes arājiem prēmiju. Protams visi priecīgi. It sevišķi, ja ņem vērā, ka algas ražas mēnešos labas, un prēmija parasti ir vismaz algas apmērā, ja ne vēl vairāk. Bet tas nozīmē, ka kādam būs jauna Jawa, kādam sanāks Žigulītis vai Moskvičs, kā arī citi iespējami jauninājumi. Bet, visu prieku vienā brīdī aizēno paziņojums, ka prēmija būs tikai puse no vidējās algas ražas novākšanas mēnešos. Rodas jautājums – raža laba, plāni pārpildīti, kolhozs jau kuro gadu miljonāru statusā... Un atbilde seko, ka prēmijām atvēlētie resursi neļauj maksāt vienas algas apmērā. Nu sākās rēķināšana, un prēmēto apzināšana. Pats par sevi saprotams – mehanizatori, šoferi, lauku brigāde... Tālāk – kolhoza priekšsēdētājs – 3000.- RUB... It kā skaidrs, bez vadības nekas nenotiktu. Galvenais agronoms – 1000.- RUB... Īstenībā varēja arī vairāk, jo pateicoties viņam, raža ideāla. Galvenais inženieris – 1000.-RUB... Arī saprotams, jo pavadīja uz lauka visu laiku, un sekoja lai tehnika nelūztu, kā arī laicīgi tiktu sagādāts viss nepieciešamais... Galvenais grāmatvedis – 3000.- RUB!!! Par ko? Kamēr visi no ausmas līdz nakts melnumam melnām mutēm vāca ražu, šis strādāja paredzētās astoņas stundas... Labi, solidaritātes pēc 300.-RUB – nekādu problēmu, bet tik pat cik priekšsēdētājam!?!? Un protams prēmijas algas apmērā arī pārējām trijām grāmatvedēm.... Un te nu sākās jautājumi... Bet atbildes nesekoja. Ko dara mehanizatori un šoferi, kuri pēdējos četrus mēnešus mājās bijuši tikai dažas stundas pa nakti pārnakšņot, ģimenes atstājot otrajā plānā? Šie, 1989.gadā piesaka streiku (!!!), un vienā rītā visi kā viens atsakās iziet darbā. Bet lauki jāar, lopiem barība jāpieved, graudi uz elevātoru jāved... Šie nekā. Nestrādās un viss. Kamēr nebūs atbildes. Protams, ka tā nedrīkst, un kolhoza priekšsēdis aicina visas ieinteresētās puses uz ciema klubu, lai vienreiz pa visām reizēm šo jautājumu atrisinātu. Sanāca, sāk spriest. Galvenais grāmatvedis stāsta, cik un par ko un kam. Bet tad šim jautā – ''sak, kādēļ tev tā prēmija tik liela, un pārējām grāmatvedēm algas apmērā, kamēr mums, tiem kas reāli strādā, tikai puse no vidējās algas?''. Atbilde nokāva visus. Apmēram minūtes desmit kluba zālē valdīja tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā zirneklis tīklu aiz skatuves kulisēm auž. Bet atbilde bija sekojoša – ''Ko jūs (tas ir mehanizatori un šoferi) no darba sajēdzat? Vai jūs maz zināt cik ideoloģiski grūts ir grāmatveža darbs?''. Pat priekšsēdim pēc šādas atbildes žoklis atkārās... bet nu kad pirmais šoks bija pāri, tad tuvāk sēdošais mehanizators piecēlās, un nolika galvenā grāmatveža priekšā sava traktora atslēgas, sacīdams: '' Nu ja tev tik grūti algas rēķināt un kolhoza kasi skaitīt, tad ej nu manā vietā lauku art, bet es gan jau kaut kā ar savu tehnikuma izglītību tavā vietā šo smago nastu panesīšu...''. Un izgāja no zāles. Viņam sekoja pārējie. Kā pēdējais no zāles ārā gāja priekšsēdētājs. Pie durvīm apstājās , apgriezās un pateica – ''Nu ko Jāni? Cerams, ka visi darbi šodien tiks izdarīti... Ņem savas sievas, un sadali – kura ars, kura lopbarību vedīs, utt. Bet ja galā netiksi, meklē sev citu kolhozu''...
Protams, ka ne jau galvenais grāmatvedis laukus ara. To darīja tie, kam tas jādara. Bet jau līdz tās pašas dienas vakaram tika pārrēķinātas visas prēmijas. Priekšsēdētājs no savas atteicās, bet tomēr citi uzspieda, un viņš saņēma 500.-RUB. Tā pat rīkojās inženieris un agronoms. Grāmatvedība palika vispār bez, jo saprata, ka ražas novākšana nav kabinetā sēdēšana. Protams viņi saņēma gada prēmiju, bet tas jau ir pavisam kas cits. Tā tīri nejauši 1989.gadā tika ieviests ''sociālais taisnīgums'' vienā atsevišķi ņemtā Latvijas kolhozā.
Šodien skatoties uz Latvijas valsts kapitālsabiedrību vadītāju neadekvāti lielajām algām, vienmēr nāk atmiņā kolhoza galvenā grāmatveža vārdi -''Ko jūs (tas ir mehanizatori un šoferi) no darba sajēdzat? Vai jūs maz zināt cik ideoloģiski grūts ir grāmatveža darbs?''. Pēdējo mazliet pārfrāzējot -'' Vai jūs maz zināt cik ideoloģiski grūts ir vadītāja darbs?''. Un vienmēr tādam ākstam gribās paprasīt – ''Bet tu rīt varēsi izdarīt to reālo darbu?'' Vai šis vadītājs varēs uzkāpt stabā un nomainīt augstsprieguma vadu? Vai šāds vadītājs varēs apstāties pie operāciju galda, un sešas stundas no vietas asistēt operācijā? Vai šāds vadītājs vispār zin, ko viņa vadītajā uzņēmumā dara cilvēki, un cik viņi par to saņem? Nekā viņi nezin! Viņi pat nejēdz nosaukt cik pavisam viņa uzņēmumā ir darbinieku, un ar ko tie nodarbojas. Bet viņi lieliski māk stāstīt - '' Vai jūs maz zināt cik ideoloģiski grūts ir vadītāja darbs?''.
Žēl gan, ka neviens no šiem vadītājiem šo rakstu tā arī nekad neizlasīs. Kaut vai tādēļ, ka aiz ''ideoloģiski grūtā darba'' lasītprasme ir beigusies. Bet ja tā ir saglabājusies burtošanas līmenī, tad saprašanas jau nu noteikti nav.
Autors: acgarni.com / Māris Siliņš
