14. sērija. Vietējo policistu izdarības
Labdien.
Šo sēriju gribētu uzsākt ar lielu pateicību tiem cilvēkiem, kuri izpalīdzēja un noziedoja naudu Gintai. Aktuālais ugunsgrēks tika apdzēsts samērā zibenīgi. Taču ogles vēl gruzd un gruzdēs ilgi. Tādēļ būšu pateicīgs par jebkuru palīdzību. Gan par to, ka dalieties ar seriālu un to izplatāt, gan par tīri materiālu palīdzību, atbalstot gan Gintu, gan arī mani un acgarni.com. Vajadzību joprojām ir ļoti daudz un patreiz tās visas nodrošināt man vienam ir grūti, praktiski neiespējami. Būtu vajadzīgs advokāts - nauda, BŪTU JĀTURPINA PALĪDZĒT GINTAI - nauda, būtu vajadzīgs reklamēt portālu, to pilnveidot un uzlabot - atkal nauda. Nemaz nerunājot par tehniskajām iespējām. Joprojām to visu faktiski uzturu no mobilā tālruņa, jo manam datoram atmiņa ir mazāka kā manam telefonam... Savu īsto datoru aiznesu pie pazīstama speciālista, kur "nezināmu iemeslu" dēļ, VID pēkšņi veica kratīšanu. Un izņēma arī manu datoru kuru neatdod nu jau vairāk nekā divus gadus! Ļoti iespējams tādēļ, ka tajā bija daudz informācijas par Gintas lietu. Bet tā protams ir tikai "SAGADĪŠANĀS", mans minējums, nekas vairāk. Ja kāds var un grib palīdzēt - noderēs arī dators ar RAM kurš ir lielāks nekā standarta telefonam (3GB). Derēs vienalga kas, ka tik labāks.
Tagad gan ķersimies pie lietas. 12. sērijā iezīmēju īsu plānu, pie kura pieturēšos lai izgaismotu kādēļ vajadzēja tik ļoti samudžināt izmeklēšanu, un kurš ko tur nav izdarījis kā nākas. Ja iepriekšējā - 13. sērijā runāju par bāriņtiesas rīcību, tad šoreiz parunāsim par Valsts Policijas Baložu iecirkņa darbību, pareizāk būtu teikt - bezdarbību. Kura, iespējams, noveda pie tik smagām sekām.
Sākšu ar to, ka piecas dienas pirms traģēdijas patiešām biju iebraucis iecirknī, lai pabrīdinātu vietējos policistus, ka var notikt kas nelāgs. Lietas būtība bija tāda. Todien ar Gintu un bērniem bijām pie manis - dzīvoklī Rīgā. Taču vakarā saņēmām zvanu no Gintas brāļa, ka viņas istabiņā esot ''iegāzies'' savā ierastajā kondīcijā (konstantā dzērumā) esošais bijušais vīrs. Viņš esot gribējis atrast to galdiņu, kuru biju nopircis mazajiem un to salauzt. To pašu, par kuru jau runāju 8. sērijā. Gintas brālis nav no vārguļiem un izmetis varoni laukā, taču pirms tam vīrs pamanījies pa istabiņas grīdu izbārstīt visādus sīkumus. Bijuši gan mazi magnētiņi, gan kaut kādas baltas ripiņas - vēlāk ar Gintu nospriedām, ka tās bijušas tabletes. Tobrīd neiedomājos pateikt, lai Ginta kādu no tām saglabā. Varbūt arī ka labi, citādi Čuprika tās atrastu un mēs visticamāk tagad jau runātu par vēl citu bērnu nāves veidu.
Kad ieradāmies mēs ar Gintu un bērniem bijušais vīrs jau stutēja katru stabu, kuram varēja pieslieties. Uz ielas mūs jau sagaidīja arī Gintas brālis. Nolēmām, ka es ar bērniem palikšu mašīnā un Ginta dosies padzīt nevēlamo viesi. Redzēju kā viņi strīdējās, taču beigās Ginta savu tomēr panāca. Vīra kungs devās mājās. Viena zīmīga frāze, kuru tiesā apstiprināja arī Gintas brālis. Kurš uz brīdi bija pienācis pie manis un bērniem. Leons (vecākais bērns) esot teicis šādi: ''Lai viņš iet prom. Man no viņa ir bail.'' (ar viņš ir domāts Gintas bijušais vīrs, puika viņu sauca vārdā, nevis par tēti vai kā citādi).
Tur bija vēl vesela epopeja, taču viss noslēdzās ar manu vizīti Baložu iecirknī, jo pastāvēja pamatotas bažas, ka Gintas bijušais vīrs varētu vēlreiz atnākt naktī, un tad Dievs vien zina kas notiktu. Kārtējo reizi pieļāvu kļūdu - vajadzēja iecirknī uzrakstīt iesniegumu. Bet arī tad nevaru zināt vai iesniegums nebūtu "pazudis". Jūs protams, varat trīsreiz minēt, vai par šo manis liecināto faktu kautkas parādās Spriedumā. Protams ka nē. Neies taču savējos likt zem sitiena.
Bet ar to vien Baložu policijas varoņdarbi nebeidzās. Tieši šī iecirkņa darbinieki pirmie ieradās notikuma vietā traģēdijas dienā. Un loģiski būtu domāt, ka viņi bija arī pirmie kuri izbojāja potenciālos pierādījumus. Piemēram pudelīti ar sazin kādiem šķidrumiem, par to runāsim sērijās kurās apspriedīsim mediķu darbības. Zīmīgi, ka lai arī visi mediķi liecina, ka tur ir bijusi kaut kāda pudelīte, tad lietišķajos pierādījumos pudelīte jau vairs nefigurē. Protams, jo viss šis "zoodārzs" to tika nopirkstojis un apčamdījis, un tādēļ vien jau tās klātbūtne lietā bija nevēlama, bet ne tikai. Pati Ginta man ir teikusi, ka šo pudelīti vienkārši iznīcinājuši izmeklētāji - tātad Čuprikas kundze visticamāk. Ka tik pati "neierāva", lai gan nē - joprojām ir dzīva! Lai vai kā tur nebūtu - ar Spriedumu iznīcinātajos lietišķo pierādījumu sarakstā PUDELĪTES VAIRS NEBIJA.
Vēl viens vietējo policistu šedevrs. Jau 10. sērijā minēju sarunu (ārpusē pie ieejas ēkā) pēc notikušā ar omulīgu vietējo policistu. Un arī par ''otrā stāva pravieti'', kurš mira īsi pēc traģēdijas jau esmu stāstījis. Tādēļ neatkārtošos šeit. Vienīgais, ko vēl piebildīšu - ja omulīgais policists nebūtu atmetis ar roku un uztusnījis līdz otrajam stāvam apjautāties ''pravietim'' kā šis tik labi zina, ka vainīgs esmu tieši es, viņš iespējams būtu saticis tur vēl kādu. Ziniet kuru? Iespējams ka lielāko pravieša draugu un pudelesbrāli - Gintas bijušo vīru. Bet par to cikos, kur un kā viņu aizturēja policija parunāsim nākamajās sērijās.
