27. sērija. Noklausīšanās ierīce vai ''stresa baterija''?
- acgarni.com / Māris Bērziņš
- Jun 8, 2018
- 5 min read
Labdien.
Piektdienas sēriju izlaidu, jo tā man bija ļoti aizņemta un notikumiem bagāta diena. Pirmkārt, gribu pateikt lielu paldies gan savā, gan Gintas vārdā tiem cilvēkiem, kuri palīdz finansiāli. Gan man, gan arī Gintai. Šīs palīdzības rezultātā radās iespēja ne tikai pārskaitīt naudiņu uz cietumu (jo nedomājiet, ka ''valsts maizē'' ir pieejams viss kaut cik civilizētai izdzīvošanai vajadzīgais), gan aizvest kārtīgāku pienesumu ar dažādām higiēnas un sadzīves precēm, kuras viņai tur ir ļoti nepieciešamas.
Otrkārt, pēc šīs vizītes bija ieplānota vēl viena tikšanās. Ar kādu no atbalstītājiem, ar kuru jau sarakstījāmies gadiem ilgi, taču tikties nolēmām tikai šobrīd. Sākumā satikāmies Rīgas centrā un nedaudz pastaigājām pa parkiem. Tad nolēmām ieiet kādā kafejnīcā iedzert kafiju. Izvēlējāmies ''Double Cofee'' Vaļņu ielā. Šeit jāpiebilst, ka šajā pašā kafejnīcā tikos arī ar Sintijas māsu un tēti (mamma tobrīd netika jo bija apslimusi) pirmo reizi. Toreiz arī brīdināju, ka, manuprāt, lietu raksta tieši uz Sintijas mammu. Pretī runāšanas dēļ. Taču toreiz nepiedzīvojām tādus ''pigorus'', kādi, acīmredzot, bija kāda plānos šajā tikšanās reizē.
Apsēdāmies pie galdiņa un gaidījām, kad pie mums pienāks. Pagāja kāds krietns laiciņš, jo paspēju pat veselu cigareti nosmēķēt (sēdējām smēķētāju zonā ārpus telpām). Tad pienāca oficiante ar dzērienu kartēm. Mēs tās neatverot pasūtījām sev divas kafijas. Neredzēju kā tieši tas atgadījās, taču tūlīt pēc tam mana sarunas biedrene norādīja uz dīvainu mazu ripiņu, kura pēkšņi parādījusies uz mūsu galda. Tā izskatījās pēc maza baterijas elementa (parasti tādas ir pulksteņiem). Sauksim turpmāk to īsāk - par bateriju. Vēl baterijai ir uzlīmēta tāda kā maza ļipiņa. Tamlīdzīgas reizēm līmē, lai baterija nejauši nenoīsinās un neizlādējas. Bet uzreiz ievērojām trīs mazus caurumiņus baterijas aizmugures vidusdaļā. Izskatījās dīvaini. Par to, vai tā ir baterija, vai arī kas pavisam cits, runāšu pēc neatkarīga eksperta atzinuma saņemšanas. Bet, manuprāt, iespējas ir divas - noklausīšanās ierīce, vai ''stresa'' baterija, kā to iesaucu es. Manuprāt, pat nav svarīgi kas tā ir, jo abos gadījumos tas ir vairāk kā dīvaini. Nekad neesmu saskāries ar to, ka šādas baterijas būtu iekļautas ēdienkartē kafejnīcā vai restorānā. Pat vēl vairāk - reāli fiziski tur atradušās. Nav svarīgi arī tas, kurš viņu tur nometa. Vai tā bija oficiante, kura visu laiku pēc tam nervozi vēroja mūsu galdiņu, vai pat arī mana jaunā paziņa. To būs spiesti noskaidrot citi. Taču par to šī raksta noslēgumā.
Protams esmu šajās dienās mēģinājis saprast kas tas bija un kādēļ. Tas, ka mani un manus sarunu biedrus nepārtraukti noklausās (šim faktam ir arī pierādījumi) man tāpat ir skaidrs jau sen. Priekš tam ir paredzēti mūsdienu telefoni. Viens tāds ir arī man. Bet tad rodas jautājums - kādēļ? Versijas ir vairākas un gan jau arī es neesmu apzinājis tās visas.
Bet tas kas kļūst skaidrs uzreiz - man šo bateriju vai noklausīšanās ierīci BIJA JĀATROD. Tātad kāds spēks vēlas, lai man būtu pamats par to runāt skaļi. Ja tā ir noklausīšanās ierīce, tad pamats arī rīkoties tā kā to plānoju darīt. Ja tā ir baterija, tad šī noteikti ir provokācija. Jo pēc tam varēs pateikt - ''tam puisim nav pilns rublis, ierauga bateriju un sāk bļaut, ka šo noklausās''! Līdz ar to, varēs arī pateikt, ka viss pārējais par ko runāju šajā seriālā (un ne tikai) arī tāds ''bleķis'' vien ir. Tātad Ginta ir notiesāta likumīgi un arī Sintija iegāja mežā un nosala "nelaimes gadījumā". Tad vēl var teikt, ka es pats ar gudru ziņu pirms tikšanās veikalā iegādājos bateriju un nosviedu uz galdiņa tikšanās laikā. Kādēļ? Lai iegūtu lielāku publicitāti savam seriālam. Varbūt pat potenciāli sāktu ar to naudu pelnīt. Uz šo es varu tikai un vienīgi atbildēt - tā tas nav. Ticēt vai neticēt ir katra paša ziņā. Šie visi ir apspriešanas vērti varianti, taču, manuprāt, vēl viena versija ir šāda: kāds patiešām gribēja man palīdzēt. Kāds no sistēmas iekšienes. Izklausās absurdi vai ne? Bet, ja tā labi padomā, tad tā nemaz nav. Domāju, ka sistēma savā būtībā ir tāds pamatīgs žurku midzenis. Arī tur ir savi vadoņi un savi zaldāti, kuri nākotnē tomēr vēlas kļūt par ģenerāļiem. Un, ja esošie vadoņi kritīs, tad viņiem šis ceļš pavērsies plašāks un gludāks. Vēl vairāk šo versiju pastiprina tas, ka es pat šos esošos vadoņus esmu nosaucis vārdos. Atkārtošana - zināšanu māte. Tātad, lietas izmeklētājas - Veronika Čuprika un Olga Kevra, pirmā prokurore (kura faktiski notiesāja Gintu) - Jekaterina Kušakova, tiesnese (par kuras, manuprāt, pretlikumīgo rīcību notiek pārbaude KNAB) - Inta Naruška. Advokātu šoreiz liksim mierā, lai neizdomā iesūdzēt mani tiesā. Šī ir arī atbilde visiem tiem, kuri izmisīgi satraucās par manu drošību. Un tādi cilvēki ir un viņu nav maz. Paldies Jums, ka man esat. Un tagad iedomāsimies, ka man ejot gar piecstāvu māju uz galvas uzgāžas puķupods? Kas notiek tālāk? Visiem domājams būs skaidrs (vismaz daļai noteikti), ka tā nebija tikai nejaušība. Bet vistrakāk ies tieši šiem manis piesauktajiem. Pirmkārt, ja nu tas tomēr nav nelaimes gadījums un mistiskā kārtā tiek ierosināts Kriminālprocess? Viņiem visiem būtu motīvs mani novākt. Tātad - nepatīkamas sarunas (vismaz) vēl nepatīkamākā vietā. Un otrkārt, kā uz šiem cilvēkiem skatīsies viņu kolēģi, draugi, radi, ja uzzinās ka iespējams tieši viņi ir pasūtījuši manu novākšanu? Lai gan otrais iemesls šīm amatpersonām varētu būt mazsvarīgs, bet tas neapšaubāmi tāds ir. Starp citu, uzskatu ka tieši šis ir arī tas drošības buferis, kurš mani paglābis līdz šim un nu jau glābs arī tālāk. Es paspēju nosaukt konkrētus vārdus, nevis abstrakti runāt par vēl abstraktāku jēdzienu - sistēma. Biruta Loze šos vārdus nosaukt nepaspēja, lai gan zinu, ka ir arī saruna par tiem. Un noglabāta ļoti drošā vietā, tādēļ kungi var sākt ausīties. Bet brīdinu, jāmeklē ir stipri ārpus Latvijas. Kad pienāks īstais laiks būs cilvēki, kuri to publicēs. Arī vienu maksātnespējas administratoru jau nesen nošāva. Arī viņš bija sūdzējies, ka uz viņu pat tēmēts ar ieroci, taču nevarēja ne uz vienu norādīt. Nebija vārda - nav arī cilvēka. Pat, ja nosauc vārdu, bet neizdara to publiski, sekas nereti ir letālas. Gan Sintijas gan Gintas gadījumi to apstiprina. Būtu Sintija aizgājusi uz ''Panorāmu'' (un tie to nopublicētu, kas gan ir visai maz ticami) un pateikusi, ka policija (konkrēts policists) atsakās pieņemt iesniegumu par draudiem viņu nogalināt, domāju ka viņa būtu starp mums joprojām. Bet kurš gan to varēja zināt? Mēs taču dzīvojam ''tiesiskā valstī''...
Kā es rīkošos tālāk? Pirmdien sazvanīšu sertificētus ekspertus šajā jomā. Viņu nav daudz un vienu pazīstu pat personīgi, jo mūsu ceļi ir krustojušies agrāk, pavisam citā sakarā, bet ir. Uzzināšu cik izmaksās noteikt, kas tas ir par ''verķi'' un nodošu to ekspertam izpētei. Ja izrādīsies, ka tā nav tikai baterija, tad nesīšu viņu uz KNAB, lai pievieno pārbaudāmajai lietai kā pierādījumu. Ekspertīzi veikšu pirms tam, lai nesanāk tā, ka KNAB eksperti pasaka - tā ir baterija un tev čalīt ir paranoja. Un tad, lai KNAB meklē un skaidro, kuram tik ļoti vajadzēja piemest ''stresa bateriju'' vai noklausīšanās ierīci, un kādēļ.
Noslēgumā tiem kas teiks - tā ir baterija, tik mazu noklausīšanās ierīču nav utt. Iespējams tā tiešām ir baterija, šo to līdzīgu jau esmu atradis internetā, bet ir arī līdzīgas noklausīšanās ierīces. Par to runāsim pēc eksperta atzinuma. Kad būs skaidrs kas tas par ''verķi''. Ir vēl mazākas baterijas - noklausīšanās ierīces. Pie tam nemaksā nemaz tik dārgi. Lūk viens piemērs.
