29. sērija. Paldies par ''bateriju'' puiši!
Beidzot izdevās satikt ekspertu un saņemt atpakaļ to, kas nu gan jau ir tikai un vienkārši - cinka baterija ar aizdomīgiem "ventilācijas" caurumiņiem. Taču jādomā - sākotnēji tas tomēr bija kas cits. Bet tagad par visu pēc kārtas.
Iepriekšējās sērijās jau rādīju video KĀ šis ''verķis'' tika atrasts. Apstākļi bija visai dīvaini. Vismaz man tā šķiet. Šeit vairs negrasos pieskarties jautājumiem kurš to "piemeta" un kādu mērķu vadīts. Manuprāt, tai bija jābūt vismaz kādai drošības iestādei, jo privātpersonām diez vai būtu kāds iemesls mani izsekot.
Tādēļ nolēmu parādīt šo interesanto mantiņu ekspertam. Jau pirmdien sarunāju tikšanos un nogādāju to viņam. Eksperts tad vēl NEZINĀJA kas es tāds esmu, vienkārši cilvēks-klients ar problēmu un jautājumu. Mantiņu ieraugot eksperts uzreiz teica - esot par 99,9% pārliecināts - tā esot NOKLAUSĪŠANĀS IERĪCE. Pat nebiju gaidījis tik ātru konstatāciju no profesionāļa. Bet vienojāmies un parakstījām dokumentu, ka viņš šo ierīci no manis pieņem, un es nododu to viņam izpētei. Vienojāmies, ka nākamajā dienā - tātad otrdien, viņš jau dos savu oficiālo gala slēdzienu. Viss it kā bija kārtībā - sertificēts eksperts, nav pamata neticēt un tā tālāk. Taču es lieliski apzinājos, ka ierīci izlaižot no savām rokām, varētu to atpakaļ arī nekad neatgūt. Vai pareizāk sakot - dabūt kaut ko tādu pašu pēc izskata, taču nu jau tikai kā parastu cinka bateriju (šīm baterijām laikam ir šie caurumiņi ventilācijai, lai gan Internetā tādas neizdevās atrast). Jo vairāk tādēļ, ka biju konsultējies arī ar citu ekspertu, kurš pēc bildēm teica to pašu, ko šis ieraugot - tā ir noklausīšanās ierīce. Viņš man arī apstāstīja, kas tas ir par ''verķi'', kā tas darbojās un tā tālāk. Tātad tas ir vai nu mikrofons-raidītājs, kurš pārraida signālu uz blakus esošu uztvērēju, piemēram mobilo tālruni, kuru savukārt noklausās. Taču tādus izmanto ļoti reti, jo raidītājs patērē daudz enerģijas, tādēļ nevar raidīt ilgstoši. Otrs variants - tā ir ieraksta ierīce. Tādu esot ļoti daudz variantos. Lielākoties nākot iekšā caur Krieviju. Man bija liels pārsteigums uzzināt ka šādas ierīces spēj ierakstīt pat līdz trim mēnešiem. Taču tām ir arī viens mīnuss. Tās jādabū arī atpakaļ jo informācija glabājās tajās. Taču šajā gadījumā, tā diez vai bija problēma. Jo ierīce bija nolikta diezgan demonstratīvi, un uz kurieni gan es varētu šo verķi aizgādāt? Tas nedaudz norāda uz teorētisko šīs provokācijas avota posmu.
Kā bijām vienojušies, nākamajā dienā gaidīju atbildi no eksperta. Un tā šoreiz mani pārsteidza. Tā esot tikai baterija. Tomēr. Un neskatoties uz iepriekšējās dienas paziņojumu. Mērķis bija sasniegts, jo es jau biju publiski paziņojis par eksperta teikto ieraugot to verķi. Tātad, mani faktiski bija itkā pataisījuši par muļķi. Taču es biju jau rēķinājies ar šādu pavērsienu, tādēļ neko neapgalvoju. Pastāstīju tikai to, ko pateica eksperts. Es apzinājos, ka pastāv iespēja, ka šīs ekspertīzes laikā noklausīšanās ierīce pārtaps par vienkāršu bateriju. Tādēļ, apzinoties ka mani klausās 24/7 nolēmu pazvanīt dažiem cilvēkiem un pastāstīt par to. Pie viena, cita starpā piebilstot, ka esmu šo ierīci iezīmējis man vien zināmā veidā. Patiesībā nebiju iezīmējis neko. Nebija nekādas vajadzības to darīt divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, varēju sabojāt potenciālo pierādījumu un, otrkārt - tā jau bija vairākās vietās iezīmēta. Un to nebiju darījis es. Šīs zīmes redzamas kreisajā fotogrāfijā, kura tika uzņemta 2018. gada 11. jūnijā plkst. 10:45. Fotogrāfijas metadatos redzama arī vieta pēc GPS, kur tas ticis darīts. Lai arī bijām vienojušies ar ekspertu satikties vakarpusē, pēc šiem zvaniem viss mainījās. Otrdien viņam vairs laika tikties nebija... Tieši tā, kā biju paredzējis. Pajautāju arī cik būšu viņam parādā par pakalpojumu, uz ko viņš apdomājās un beigās pateica, ka neko. Pie sevis vēl nosmīnēju, ka acīmredzot cilvēkam sirdsapziņa pamodusies. Tas arī ir iemesls, kādēļ nesaukšu šo kungu vārdā un nevazāšu publiski pa dubļiem, tādējādi pabojājot viņam karjeru. Šīs pašas sirdsapziņas dēļ. Es varētu, ir taču šis dokuments ar kuru viņš apliecina, ka 11. jūnijā plkst. 15:42 saņem šo ierīci no manis izpētei. Viss tas man ir, taču šoreiz atļaušos šo cilvēku neizvazāt pa zaņķi.
Nākamajā dienā, tātad trešdien, tomēr satikāmies. Drošības pēc šo sarunu ierakstīju un tajā skaidri dzirdams, kā viņš atzīst to, ka aizvakar man apgalvojis ka tā par 99,9% esot noklausīšanās ierīce. Taču arī šo sarunu ierakstīju tikai drošības pēc, un to nepublicēšu iepriekšminēto apsvērumu dēļ. Saņēmu atpakaļ savu ''verķi'', kas nu jau, pēc eksperta vārdiem, bija tikai vienkārša baterija. Šorīt nogaidīju aptuveni to pašu laiku un tādā pašā rakursā un vietā (cik nu tas bija iespējams) nobildēju šo atpakaļ saņemto bateriju. Tā redzama fotogrāfijas labajā pusē. Atšķirības domāju ir grūti nepamanīt. Ir gan redzami visādi tehniskie (visticamāk ražošanas procesā jau radušies) sīkumi un nianses, kas ir uz vienas, bet nav uz otras ierīces. Piemēram, jaunajai ierīcei pie viena no caurumiņiem skaidri redzams tāds kā ķeburs, kura nav vecajai un tā tālāk. Bet visvairāk pārsteidza tas, cik ļoti nekvalitatīvi un pavirši mēģināts atdarināt tās zīmes kuras ir redzamas attēlā pa labi. Pie tam, atdarinot tās, ir radušās arī citas švīkas un skrāpējumi. Bet uzlīmētā ļipiņa jādomā ka vienkārši pārlīmēta. Godīgi sakot, jutos pat personīgi aizskarts par tik zemas kvalitātes viltojumu. Kas norāda uz viltotāju attieksmi pret veicamo darbu. Vai arī tas ticis darīts apzināti. Nodemonstrēt ''muskuļus'',, sak` re kā mēs varam.
Manuprāt, tieši tas arī ir šīs provokācijas galvenais mērķis - pamēģināt mani pataisīt par muļķi, nodemonstrēt savu pārākumu un pie viena psiholoģiski mani iebiedēt. Man šķiet, ka neviens no mērķiem nav sasniegts, taču par to lai spriež katrs pats.
Šo pieņēmumu pastiprina vēl kas. Kad pagājušo piektdien nesu Gintai pienesumu uz cietumu, notika vēl kas ievērības cienīgs. Ginta bija man lūgusi izdrukāt dažas fotogrāfijas no sava vidusskolas izlaiduma. Beidzot bija līdzekļi to paveikt. Taču tās vienkārši tāpat nodot nevar. Jāliek aploksnē un jāsūta pa pastu, vai arī jāiemet pie cietuma vārtiem esošajā pastkastītē. Ko arī izdarīju. Aploksne ar bildēm un vēl arī dažām pastmarkām (lai Ginta no cietuma varētu atrakstīt vēstules) tika tur iemesta. Jāpiebilst, ka jau iepriekš esmu ievērojis, ka šī pastkastīte atrodas neapsargātā vietā un NAV slēdzama, ir brīvi pieejama jebkam. Esmu pat uz to norādījis cietuma darbiniekiem. Taču vairāk kā gada laikā NEKAS nav mainījies. Domāju, tas speciāli tā tādēļ lai kaut kas no korespondences reizēm varētu "pazust". Jo šajā pastkastītē tiek iemestas arī vēstules, kuras sūta ieslodzītās un no turienes jau tās izņem pastnieks. Bet šādi tās var arī veiksmīgi "pazust" un NEVIENS par to nav atbildīgs. Ir zudis DAUDZ korespondences. Domāju ka tādā vienkāršā veidā savus adresātus NESASNIEDZ sūdzības, kuras diendienā raksta apsūdzētās. Beidzot, tikai vakar, bet Ginta tomēr šīs fotogrāfijas saņēma. Taču tikai pēc tam, kad biju izrādījis neapmierinātību un solījis par šo faktu arī uzrakstīt. Kārtējā "muskuļu demonstrācija", vismaz man tā šķiet.
Taču ir vēl kas. 05.06.2018., no SEB bankas konta uz Gintas kontu Valsts Kasē nosūtīju naudu. No SEB konta šī nauda ir aizgājusi, taču Ginta to joprojām NAV saņēmusi. Atkal "demonstrējat muskuļus"? Līdz šim nauda aizgāja divu trīs dienu laikā. Nu jau ir vairāk par nedēļu kaut kur pazudusi. Šī nu gan manuprāt ir klaja cūcība. Bet to visu noskaidrošu uzrakstot attiecīgos iesniegumus. Nevar jau būt tā, ka nauda vienkārši izkūpējusi gaisā.
Kopumā, visas šīs provokācijas un "muskuļu demonstrēšana" manuprāt nav devusi neko. Vienīgais apziņu, ka ''jo dziļāk mežā, jo resnāki partizāni''. Bet tas nekādā gadījumā neatturēs ne mani, ne Gintu no tālākas cīņas. Un mēs piespiedīsim KNAB'u uzsākt ne tikai ''pārbaudes'', bet arī reālus kriminālprocesus pret tām personām, kuras ''iesēdināja'' Gintu, un arī pret tām, kuras sava slinkuma vai nekompetences dēļ neizmeklēja Sintijas nāves apstākļus. Jūs varbūt varat to arī pavilkt garumā, bet nekādā ziņā neapturēsiet mūs. Jeb arī sāksiet mūs apšaut? Manuprāt - "ložu" Jums nepietiks.
